Kad noskrējuši lielie pali, ūdens kļuvis dzidrs un līmenis nokrities, visi makšķernieku ceļi ved uz Romu, atvainojiet, uz Latvijas upēm. Daugava, Aiviekste, Lielupe, Venta ir vārdi, kurus zinās visi copmaņi, bet Melnā Kolka, Lapsu pļavas, Īvenes bedre, Lielais akmens ir vārdi, kuri kā skaista mūzika skan ausīs katram makšķerniekam, kuram pavasara sapņu upe ir Venta.
Arī manai sirdij šie vārdi liek iepukstēties straujāk, jo šo upi par savējo saucu jau ceturto gadu desmitu. Sākās viss ar to, ka draugs Anatolijs mani paaicināja uz vimbām. Domāts, darīts. Toļika samācīts, sariktēju pāris grunteņu, jaukā piektdienas vakarā metām iedzīvi mašīnā un uz Ventu prom. Pie Ventas piebraucām tuvu jo tuvu, kā vēlāk izrādījās, vietai bija skanīgs nosaukums – Lapsu pļavas. Nezinu, vai šeit kādrez bija audzētas vai ķertas lapsas, bet vimbas ķērās vareni.
No tā romantiskā vakara makšķeres zvaniņa skaņas manā apziņā izraisa pilnīgi pretējas emocijas, kā skolas laika zvans, kas paģēroši aicināja uz stundām. Tajos tālajos laikos lieliska ēsma vimbām skaitījās varens naktstārps, kurus ar milzīgu aizrautību tvarstījām siltajos vasaras vakaros. Kas tad tagad nekait: iebrauc Salmo, noskaiti eirīšus, un kabatā gan baltie, gan motiļi, gan sliekas visādos izmēros. Ja nežēlo naudu, ss.com var sarunāt kapargalvas (rožvaboļu kāpuri) un, iegriežoties kādā no lielveikaliem, var iegādāties vimbām tik ļoti tīkamās garneles. Uz katru no gruntenes atļautajiem āķiem liek kādu no minētajām delikatesēm, līdz atrod to našķi, kuru vimba atzīst par visgaršīgāko. Milzīga nozīme, protams, ir atrast vimbu ceļu vai atstraumes un gultnes padziļinājumus, kuros mēdz uzturēties šīs izcilās zivis. Tikai pēc pāris gadiem no kāda vietējā uzzināju, ka vietā, kur man tik labi ķērās vimbas, ir paliela iegarena bedre.
Tagad ar smaidu sejā atceros tos skaistos laikus, kad zāle bija zaļāka, debesis zilākas, un gruntene tāda jaudīga un pamatīga, kā jau tas īstiem večiem pienākas. Protams, pa šiem laikiem mainījies daudz kas, vecie vīri joprojām pie Ventas sēž ar gruntenēm, tās gan kļuvušas krietni vieglākas, jaudīgākas un jutīgākas, mainījušies auklu resnumi un to celtspējas rādītāji, svina pļentakus nomainījušas barotavas. Ierindā stājušās fīderu armijas, kas ļoti bieži ar labām sekmēm attaisno copmaņu cerības uz lielo lomu, sīkāk par fīderi varat uzzināt mūsu copes lielmeistara Krišjāņa Lisovska publikācijās Youtube. Mani uz lielās vimbu copes adatas uzsēdināja kuldīdznieks Guntis Kārkliņš, kurš savā laikā ar labiem rezultātiem startējis Latvijas komandā makšķerēšanas sportā. “Zivs nav maitēdājs, liec svaigu ēsmu, liec prāvāku kumosu, tu, kad gribi ēst, arī ņem lielāko kotleti, ja cilvēks ir miris, tad uz ilgu laiku, ja dulls – uz visiem laikiem.” Šie un citi izteicieni no Gunta mutes sprēgāt sprēgā, bet viņa padomi makšķerēšanas laikā ir zelta vērtē, un tieši viņš bija tas, kurš man iemācīja vimbas ļoti veiksmīgi un sportiski vilināt ar pludiņmakšķeri. Nepārskaitīšu pieminēto copes rīku labās un sliktās īpašības, labās jums izstāstīs makšķerlietu veikala pārdevēji, bet sliktu lietu, kā mēs to labi zinām, veikalā nav.
Pēdējā laikā nācies dzirdēt copmaņu strīdus par iebarojamajām ēsmām. Vieni saka, ka tas ir obligāti, citi – ka laika posmā no vimbu ienākšanas upē līdz nārstam jābaro nav. Es domāju, ka ir. Kad Ventā nokrītas līmenis un copēt var, tikai stāvot kolhoza vidū, barā nelienu, bet dodos vimbu medībās uz Abavu. Stāsts, kuru jums stāstīšu, katru gadu zivju ķeršanās laikā pirms nārsta atkārtojas ar vienādu scenāriju.
Pirms gadiem pieciem uzaicināju uz vimbu copi Abavā draugu Ilgvaru, iekārtojām copes vietu, draugs ņēmās ap makšķeri, bet es izbēru spainī N-G mix ražoto iebarojamo ēsmu vimbām, samitrināju un arī pievērsos makšķerei. Ilgvars jau bija iestādījis pareizo dziļumu un pludināja, uzspraudu uz āķa sešus motiļus un divus baltos un laidu makšķeri darbā. Tā bez copes pagāja minūtes divdesmit, Ilgvars man smaidīdams paziņoja – te zivju nav. Es pievienoju iebarojamajai ēsmai trīs kilogramus sijātu melnzemi, visu samaisīju, pielēju ūdeni, vēlreiz samaisīju, uztaisīju trīs apelsīna lieluma bumbiņas un raidīju tās upē, vietā, no kuras sākām pludināšanu. Pēc nepilnas minūtes draugs tajā vietā iemeta makšķeri, pludiņš lēnām slīdēja pa straumi uz leju, ticis apmēram līdz apmakšķerējamā posma beigām, tas apstājās, notrīcēja un braši pazuda zem ūdens. Draugs piecirta, vēl pēc brīža krasta zālē spārdījās liela, skaista vimba. Normu saķērām stundas laikā. Iebarošanai vienmēr lietoju N-G mix ražoto iebarojamo ēsmu. Tāpēc, ka tā ražota Latvijā, es tai uzticos un tā mani pilnībā apmierina. Kā teica ražotnes šefs Guntis Andersons: “Esam par zaļu zāli, tīru un dzidru ūdeni un ražojam draudzīgu, videi nekaitīgu produkciju, un var jau būt, ka tieši tāpēc mūs izvēlas ļoti daudzi makšķernieki. Lai pietiktu visiem, iegādājāmies jaudīgākas iekārtas, bet, ja pieprasījums turpinās augt, nāksies paplašināties vēl vairāk!” Makšķerēšanas noteikumi regulāri mainās, līdz ar to ūdeņu apsaimniekotāji spiesti mainīt arī savējos. Pašreiz licencētajā zonā Kuldīgā lomā drīkst paturēt desmit šīs sportiskās zivis, bet, ja jūsu žāvētavā satilpst vairāk, ņemiet līdzi sievu, pērciet licenci arī viņai, un būs jauks kopā pavadīts laiks. Domāju, ka par svaigi kūpinātu vimbu, kas aizdarīta ar garšvielām un ķiplociņiem, nekas labāks nevar būt. Būsim saudzīgi pret dabu un tās resursiem, neķersim zivis tikai ķeršanas un lielības pēc. Nesen diemžēl atkal dzirdēju skumju pastāstu, ka viens badmira tumsas aizsegā savilcis maisu ar zivīm un pēc tam skraidījis pie radiem un paziņām, nezinādams, kur tās likt.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kad jaunieši izgriež pogas sportistiem jeb grūta diena Jūrmalā. BAM Streetfishing līgas 3.posms
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
