Makšķerēšana
Saruna ar

Intervija ar Alfrēdu Čepāni0

Oskars Vizbulis

Kaija aizlidoja ar lāča locekli

Triju zvaigžņu ordeņa komandieris, bijušais Saeimas deputāts un Saeimas priekšsēdētājs Alfrēds Čepānis dzīvo Upesciemā privātmājā, kuru varētu dēvēt arī par nelielu medību muzeju, jo pie sienām piekarinātas neskaitāmas medību trofejas, lāča āda ar galvaskausu ieskaitot, kas vienu brīdi Latvijā bija izcilākais eksemplārs. Pieredzējušais vīrs, par kuru nesen izdota grāmata Afrēds Čepānis vaļsirdībās, stāsta, ka viņam tagad ir 78 gadi, bet pirms piecpadsmit gadiem, kad aizgāja no valsts darba un kļuva par saimnieku pats savam laikam, “es jums varētu velnu izstāstīt”. Tagad viņš dzīvo mierīgu pensionāra dzīvi, aizbrauc uz copi, aizbrauc uz medībām, bet neesot vairs tās erkas, gadi ņemot savu. “Agrāk braucu uz copi, ņēmu līdzi pudeli un arī prezervatīvus, katram gadījumam. Tagad zāļu kulīti. Ko darīt, tā dzīve paiet,” omulīgi stāsta Čepānis.

Jūs esat tā paaudze, kas izbaudījusi pēckara gadus, kad meži bija pilni ar sprāgstvielām un ne viens vien puišelis spridzināja zivis, ja ar makšķeri neizdevās izvilkt tik, cik gribēja.

Dažas reizes mēģināju, bet sanāca ziepes, jo gadījums bija ar asins garšu. Tēvs vēl muguru noslānīja, teikdams: “Tu, puika, šito beidz!” Bērnībā dzīvoju Kalsnavas dzelzceļa stacijā, blakus atradās kara tehnikas kapsēta – tanki, lielgabali un viss kas cits. Krievi lēnā garā to veda prom. Mums, protams, vajadzēja apskatīties, kas tur ir. Šo to atradām, piemēram, nesprāgušus lādiņus, mīnmetēja mīnas. Nu, ko, vajag pamēģināt. Bērzaunes upes malā sakurinājām ugunskuru un ielikām tajā mīnu. Tagad būs zivis! Paši, protams, aizmukām labu gabalu nost, jo zinājām, ka nekas labs tur nebūs. Uzskrēju uz dzeloņstiepļu žoga, saplēsu drēbes un arī pats savu ādu. Man tad bija 8–9 gadi. Pēc brīža atskanēja sprādziens. Nekādas zivis nedabūjām. Pārnācu mājās, mamma nobijusies, bet vismaz puika dzīvs mājās, tas nekas, ka saplēstas drēbes. Tad vēl bija tāda metodīte, ko izmantoju krietni vēlāk, kad strādāju par traktoristu. Karbīda gabalus ielika pudelē, riktīgu korķi ar caurumiņu priekšā, pudelei klāt svariņu, un to metām atvarā. Ūdens iesūcas pudelē, no karbīda izdalās gāze, pudele sprāgst, būs zivis. Bet nekādas zivis nedabūjām.

Kad sākāt ķert zivis tā, kā to dara normāli cilvēki – ar makšķeri?

Ar normālu copi sāku nodarboties, kad mani no Ventspils pirms 43 gadiem pārcēla uz Preiļu rajonu. 12 gadus nodzīvoju Ventspilī, bet strādāju rajonā. Tad kādam no lielajiem partijas bosiem biju iepaticies, un mani aizsūtīja uz Preiļiem. Man bija 35 gadi. Sešus gadus tur nodzīvoju. Pirmo pusgadu kopmītnē. Kādu vakaru atnāca viens no maniem darbiniekiem un prasa, ko es sēžu, davai, braucam uz Rušona ezeru uz copi, šodien asariem labi jāņem. Bet man nekā nav! Iedeva man izbīdāmo alumīnija kātu, korķa pludiņu, apmēram trīs metru dziļumā uz mazām karūsiņām asari ņēma vājprātā. Trīssimtgramniekus laidām atpakaļ, tie jau sīkie. Pēc copes man bija āķis lūpā, sāku meklēt auklas, spoles, kātus. Tā kļuvu par makšķernieku. Rajonā 83 ezeri, bija kur izvērsties, bet man vislabāk patika Rušona ezers. Tad no Preiļiem mani pārcēla uz Liepāju, tur sabiju piecus gadus. Turpināju makšķerēt gan Liepājas, gan Durbes ezerā, gan jūrā provēju, visādi gāja.

Pārsvarā tikai uz dzīvo makšķerējāt?

Es esmu spininga fans. Esmu mēģinājis ar pludiņu, grunteni, bet nav man pacietības. Bet ar spini es zinu, kas un kā jādara. Pamainu vizuļus, pamētāju tur vai šur, paairējos, ir darbība, tas man patīk vislabāk. Nekādus satriecošus panākumus neesmu guvis, bet, sākot braukt uz Somiju, Zviedriju, Norvēģiju, kad biju noteicējs par savu laiku, lielākā līdaka, ko noķēru, svēra 7,2 kg.

Kur to noķērāt?

Ālandu salās. Reizēm pat divas reizes gadā uz turieni braucām. Kad aizgāju no Saeimas, vairākās vietās strādāju, tad bija vairāk naudas, kompānija bija laba. Man ļoti labs draugs ir bijušais izglītības un zinātnes ministrs Jānis Vaivads, viņš ir tikpat ķerts vai pat vēl ķertāks uz copi nekā es. Aizvakar arī bija iebraucis, pasēdējām, palielījās, ka nupat bijis Zviedrijā. Džigojis zandartus, līdakas, asarus. Man lielākais asaris trāpījās Krievijā, Volgas lejtecē, 1495 grami. Uz rotiņu. Es esmu rotiņu fans. Domāju, ka šito nožāvēšu un aizvedīšu uz mājām. Toreiz ievēroju tikumīgu dzīvesveidu, šņabi kādu brīdi nedzēru. Noliku žāvēto asari ledusskapī. Tie, kas turpināja šņabi dzert, manu asari apēda. Lūk, tā!

Jums pie sienas ir divas bildes, kur esat ar paprāvām zivīm nofotografējies.

Līdaka 4,5 kg ir noķerta pirms trīs gadiem Somijā, augšējais foto ar 12 kg mencu, noķertu Norvēģijā.

No kāda dziļuma mencu izvilkāt?

Nebija dziļš. Ne vairāk par septiņdesmit metriem. Turpat man draugs Jānis izvilka 19 kg mencu.

No tāda dziļuma velkot, vispār jūt, ka kaut kas ir galā pieķēries?

Nu, protams. Melna mute, kamēr uztin, vakarā sāp rokas un kājas. Vienu reizi braucām ar baleta meistaru Leimani, kuram bija puika līdzi, izvilka 40 kg smagu mencu. Mums acis uz kātiņiem, visi uz pakaļas. Bet viņš arī brauca pamatīgu gabalu prom no mūsu bāzes. Es tik ekstremālu lietu piekritējs neesmu, vienmēr biju samērā prātīgs. Tā jau būtu ko vairāk stāstīt. Vienreiz ar sievu runāju, ka spiningu neesmu rokā ilgi turējis. Viņa saka, lai aizeju uz garāžu un paturu.

Daudz kātu, ko paturēt rokās?

Bija kādi desmit. Esmu daudzus izdalījis, tagad trīs četri palikuši. Čepāņi ir no lielas ģimenes, bijām seši bērni, un man ir četras māsas, par mani jaunākas, dažiem viņu bērniem ir interese par copi. Esmu divus ieročus atdāvinājis, protams, tiem, kuriem atļaujas, kātus, piepūšamo laivu, visu ko, kaut ko atstāju tikai paša prieciņam.

Kurš ir bijis visneaizmirstamākais copes brauciens ārpus Latvijas?

Norvēģijas braucieni. Braucām vienā auto ar visiem pričendāļiem, kas bija sakrāmēti līdz jumtam. Salikām sēdekļus tā, lai trīs cilvēki var ērti sēdēt. Vienmēr braucu pats ar savu mašīnu. Tā ir visforšāk. Aizbraucam no Rīgas līdz Tallinai ar auto, no Tallinas līdz Helsinkiem ar prāmi, no Helsinkiem līdz Rovaniemi ar vilcienu, auto uz platformas, un visu nakti braucam. No Rovaniemi līdz Šērvojai 600 km, tā atrodas lejpus Nordkapa. Reizes trīs tur esmu bijis, kamēr visu atkodām. Jo tādas sīkas saidiņas ķert nav intereses. Tur bija arī igauņi. Viņi saka, lai braucam līdz klintij, kas izskatās, ka atrodas 20 min brauciena attālumā. Patiesībā bija jābrauc stundu un 20 minūtes. Tur varēja tā riktīgi novilkties. Mans sapnis bija noķert paltusu. Nāni, nevienu neesmu dabūjis. Viens copes biedrs dabūja 5 kg paltusu, bet nopietni vīri tādu jau neuzskata par zivi.

Nuja, pat 80 kilogramīgus eksemplārus velk.

Teica, ka viens leitis pirms 3–4 gadiem esot 190 kg paltusu izvilcis. Cik tur piemuldēts, velns viņu zina. Jūs jau pats zināt, ka medības un makšķerēšana ir sports, kamēr tu to dari. Kad par to stāsti, tā jau ir māksla. Bijām arī tādā vietā kā Andoja, ellīgi tālu, tas ir tālākais ziemeļu punkts Norvēģijā. Bet labums tāds, ka no Somijas var iebraukt Norvēģijā, nešķērsojot Zviedriju. Kaut kāda robežkontrole jau tur ir, bet viss, kas nepieciešams, mums bija līdzi, esam likumpaklausīgi. Toreiz skatos, ka daži tautieši brālīši staigā tādi bēdīgi, uz robežas viss šņabis atņemts, atstāts tikai oficiālais daudzums. Samaksājuši prāvu soda naudu un tikai tad esot tikuši atlaisti. Mums bija līdzi arī daži Saeimas deputāti, tādi bravūrīgi, teica, ka jābrauc atpakaļ, skaidrosies. Tur, kur zīme 40 km/h, laida pāri simtam. Norvēģi ar bākugunīm panāca, apstādināja, prasīja, kur tad vīri skrien. Nu, mēs te tādi svarīgi cilvēki. Nu, labi, skatīsimies. Izģērbuši deputātus pa tīro. Sak, savā Latvijā varat visādi darīties, šeit jūs esat pārkāpuši likumu. Man tas baigi patika. Atbrauca, ausis uz leju, bija kļuvuši tādi mierīgi. Jau teicām, ka nevajag ākstīties. Tāds bija tas necopes piedzīvojums.

Sociālpolitisks, vārdu sakot.

Mēs vienmēr uz ārzemēm esam braukuši, cenšoties nebūt alkatīgi, jo tur latviešus pēc tā sāka atpazīt. Tu taču esi ciemos aizbraucis.

Un kā Krievijas neaptveramajos plašumos? Tur jau arī – kā met, tā velk.

Esmu bijis reizes septiņas. Pirmo reizi 2000. gadā. Braucām ar Olainfarm autobusu, bijušais Augstākās padomes deputāts Egīls Jurševics, dakteris, sameklēja vietu, uz kurieni jābrauc, un kādi 18 cilvēki no Latvijas aizbrauca. Braukšana bija traka, daudz kilometru, gulēt nevar. Apturēja krievu miliči, policistu tad vēl nebija, pie kaut kā piesējās, tas nav labi, šitas, jāmaksā. Sametām, samaksājām pāris simts rubļu, milicis kāpj ārā no autobusa un tad piepeši attopas, ka viņam tak vēl ir pārinieks. Tātad vajadzēja vēl piemest. Kad pirmo reizi aizbraucām, mūs sagaidīja tāda pupīga meitene ar mēriņu un melnajiem ikriem. Vēlāk braucot, kļuva arvien švakāk, bet dārgāk. Servisa līmenis krīt, cenas kāpj uz augšu un attieksme pret latviešiem sliktāka. Viņi mums te visu uzbūvējuši, visu iedevuši, bet mēs, nepateicīgie, tagad viņus neieredzam. Mūsu šņabi, kas līdzi paņemts, izdzer bez problēmām, bet vienalga mēs esam sliktie. Robežas un attieksmes dēļ domāju, kāpēc jāperas tur, kur mūs nemaz negaida. Labāk braucu pa Skandināviju kā cilvēks. Izbraucām cauri piecām valstīm un tev pat pasi nepaprasa. Un cope nav nemaz sliktāka. Krievijā, kad pirmo reizi copēju, pavadonim devu desmit dolārus un teicu, lai aizved tur, kur ir cope. Kā, te visur ir cope! Bet uz kuru pusi labāk mest? Uz kuru vēlies.

Ikrus mājās nevedāt?

Tur mums stingri pieteica, lai tikai nepērkam melnos ikrus, jo nebūs labi. Viens no mums, uzvārdu neteikšu, deputāts, noteica, ko te krievi muld, un pa lēto – 200 ASV dolāriem kilogramā – nopirka divus kilogramus. Braucām atpakaļ, uz robežas riktīgi pārbauda. Un atrada. Viņš sākumā teica, lai dalām ikrus uz visiem. Bet paga, paga, tev tak teica, ka nevar, tu centies būt gudrāks. Atņēma ikrus, riktīgu sodu dabūja samaksāt. Braucām mājās, bija kluss kā pelīte. Mēs tikai ik pa laikam piebikstījām, lai iedod lētos ikrus. Tur ar ikriem bija tā, tikko iebraucām ūdeņos, tā veči ar laivām klāt, piedāvā ikrus. Sākumā cena bija 200 ASV dolāri kilogramā, vēlāk cenas uzlēca līdz pat 600. Atceros, viens no krieviem iereibis lielījās, ka viņam esot visu mantu konfiscējuši, pēc gada ar ikriem esot visu atpelnījis, gan māju, gan auto. Toreiz šo noķēruši ar sevrjugu vai sterleti, no kuras izņemti 17 spaiņi melno ikru. Bet, kā jau teicu, sliktā servisa dēļ uz Krieviju vairs nebraucu, arī pa Skandināviju vairs ne. Nav tie gadi. Man pirms laika bija infarkts, ja nu karoti nolieku, večiem ar mani klapatas. Tepat pa Latviju, tā cita lieta.

Pašam zivis garšo?

Vai dieviņ, dodiet šurp! Man nav slinkums tīrīt, nav slinkums izcept, varu arī zivju zupu izvārīt, ingredienti man zināmi. Latgalē dzīvodams, iemācījos vārīt riktīgo latgaliešu zivju zupu.

Kur bija jālej pie pašām beigām simts grami šņabja?

Kādi simts grami! Mēs braucām Jāņus svinēt pie viena ezera Geļenovas parkā, un tad večiem teicu, ka vajadzētu zivis sagādāt. Būs, būs! Sagādāja visādas, veselu katlu vārījām. Tad pudeli šņabja ielēja zupā.

Jūs rotiņus pirkāt gatavus vai pasūtījāt kādam meistaram, jo padomijā jau daudzi meistaroja gan šūpiņus, gan rotiņus un ar labām sekmēm citi to turpina darīt joprojām?

Jūrmalā viens krieviņš Sergejs taisīja sudraba rotiņus, arī dubultos. Pēc skata tādi paši, bet ņēma uz tiem labāk. Vai skaņa, ūdenī rotējot, ir cita, to es nezinu, bet bija labi mānekļi. Padārgi, bet bija to vērts. Tajā pašā padomju laikā, kad makšķerēju vienā Preiļu rajona ezerā, laivas pārinieks norāva Mepps vizuli, franču. Un raudāja, pieaudzis cilvēks raudāja – takuju bļesnu poķerjal. Jo toreiz tas bija deficīts. Es gan padomju laikā izmantoju savu dienesta stāvokli, gāju uz Mednieku un makšķernieku biedrību, kur nopirku vienu Cardinal un vienu Abu Garcia spoli. Tās taču bija pasaules līmeņa spoles. Tagad ņem ko gribi un kur gribi. Starp citu, pīto auklu samērā nesen sāku lietot, visu laiku ar monofilo makšķerēju. Tagad, kad braucu makšķerēt, 50–70 mānekļi kastē līdzi – vobleri, šūpiņi, rotiņi. Labi ja 10% izmantoju, pārējos aizvedu un atvedu, bet apziņa, ka tev tie ir.

Tas jau visiem.

Laikam. Ir viena lieta, ko esmu ievērojis. Es skatos trīs televīzijas kanālus: Ohota i ribalka, Ohotņik i ribolov un Ģikij. Tie man ir sakārtoti televīzijā viens pie otra. Visi lielā ranga Krievijas copmaņi, ieskaitot bijušo prezidenta padomnieku Jastrbžemski, aktīvi medī, makšķerē, bet nevienam no viņiem nav ne krievu makšķeres, ne krievu šaujamieroča, ne vietējā kāta, ne spoles. Saka, ka u nas v Rosiji samoe lučseje, bet visi lieto tikai vācu, japāņu, zviedru vai citu ražotos. Tas ir fantastiski.

Laivu esat apgāzis makšķerējot?

Kaņiera ezerā ar pārinieku spiningojām asarus un līdakas, labi ķērās, bet tad izdomājām piecelties kājās. Apmetām laivu. Labi, ka tajā vietā dziļums bija līdz kaklam. Ko ar kājām varēja sataustīt, to izvilkām, pēc tam sameklējām vienu vīru, kurš nira ar akvalangu un lielāko daļu izgāzto mantu izvilka. Vēl man Kaņierī bija tāds gadījums, ka vilku asarēnus. Tie labi ņēma. Kad pieķeras asarēns, kā pa bruģi drebina, nav kā līdaka. Pēkšņi tā kā aizķeras, bet nāk. Līdaka paņēmusi. Velku, skatos, ka asarēns līdakai mutē, bet līdaka vaļā nelaiž. Uztveramo tīkliņu apakšā un abus iecēlu laivā. Kaņierī spiningojot, esmu breksi aiz muguras aizķēris. Ellīgi turējās, bet, tiklīdz to dabū plakaniski, paliek švaks. Norvēģijā ir bijis tā, ka izvelku trīs mencas uzreiz. Galā auklai ir pilkers, kādi 700 g vai kilogramu smags atsvars, metru virs tā āķi. Un cilā. Mencas bija 2–3 kg, bija ko vilkt.

Uz lašiem esat braucis?

Zviedrijā esmu izvilcis divus divkilogramīgus taimiņus uz garneles. Latvijā uz lašiem neesmu bijis.

Jums kā bijušajam Saeimas deputātam būtu kas sakāms par makšķerēšanas politiku Latvijā?

Ir vietas, kur ir nejēdzīgi daudz tīklu, tajos pašos Preiļos. Burtniekā man nav gadījies, Rāznas ezerā arī ne, zinu, ka Liepājas ezers sadalīts ietekmes zonās, tur ir vietas, kur tīklus var likt un to arī sekmīgi dara. Bet Preiļos ir bijis tā, ka no rīta, kamēr saulīte nav uzlēkusi, esmu laivā un mētāju spiningu, bet viens latgalietis no krūmiem bļauj, lai lasos prom, jo tīklus salicis. Tajā pašā Cirīša ezerā pie Aglonas, kur esmu daudz līdakas noķēris, tīkli bija krustām šķērsām salikti. To vajadzētu regulēt. Kad sāku Rīgā strādāt, atceros, ka Kaņiera ezers bija fantastiski bagāts ar zivīm. Tad gan tas nebija pieejams visiem, bet es varēju dabūt copes atļauju. Tad gan par ezeru rūpējās, ziemā ūdeni bagātināja ar skābekli, lai zivis neizslāpst. Kad nokusa sniegs un ledus, savienojumu ar jūru tīrīja, lai notiktu ūdens apmaiņa, arī tīklus tur nelika. Pirms pāris gadiem, kad ar savu draugu aizbraucām uz Kaņieri 1. maijā, ne viņš, ne es neko nenoķērām.

Kur tagad dosieties zivis ķert?

No ārvalstu braucieniem labu laiku esmu atteicies, bet labprāt copēju Baltezerā, Lilastes un Dūņezerā, Ķīšezerā. Man ir funktieris augustā padzīvot kādu nedēļu Kurzemē, ir padomā rūpnieciskā zveja.

Ko tas nozīmē?

Kad strādāju Liepājā, vīri teica, ka viņi pāris reizes gadā izvelk vadu. Mēs to šad tad praktizējam. Nīcas sovhozam bija zvejnieku brigāde, ko vadīja lībietis Modris Unts, ķerts uz copi. Viņam bija tāds iemetamais tīkls ar āmi galā. Vispirms iemet vienu spārnu, kādus 200 m garu, tad iemet āmi, tad ar lielu līkumu iebrauc un iemet otru spārnu. Izbrauc malā, un tad vīri vai nu paši, vai, ja slinki, ar traktoru velk ārā. Vienu reizi mums bija kapitāls loms – kādi simts kilogrami brekšu. Tā parasti noķer asarus, reņģes, butes, vēja zivis. Tagad tas notiek par naudu. Sarunāju pāris vīrus un ar sievām aizbrauksim.

Ja runājam par diviem jūsu vaļaspriekiem – medībām vai makšķerēšanu –, kam dodat priekšroku?

Medībām. Tagad mani pie dzinējiem kolektīvajās medībās gadus 15 neliek, zina, ka es nekāds lielais gājējs neesmu, bet man ļoti patīk medības uz gaidi. Uzkāp tornī, zini, ko drīkst šaut, ko nedrīkst, mierīgi sēdi, skaties, kas iznāk uz takas. Dzīvnieks neskrien, viņu nedzen, tu sēdi, vērtē un priecājies, ka dabā viss ir tik forši. Vēl ir tāds kolektīvo medību veids – zvēru medības ar traucēšanu. Lielā mežā uz mežu dzīvnieku taku krustojuma sabūvēti torņi. Vīrus sasēdina torņos, un pārējie klusām iet pa mežu, pieklapējot pie viena koka, pie otra, bez bļaušanas, bez suņiem. Dzīvnieks to dzird un lēnā garā iet garām torņiem, un tu redzi, vai tas ir ņemams vai ne. Pa dienu var divus izņemt, un ar to pietiek. Man tas patīk.

Vai nav tā, ka dažreiz, braucot uz medībām, līdzi ņemat arī makšķeri?

Nē! Tas ir kā politikā – gribēsi sēdēt uz diviem krēsliem, no abiem nokritīsi.

Citi saka, ka vispirms paspiningo, pēc tam pīles pašauj.

Zinu, ka ir, kas to dara, bet es ne.

Kas jums ir medību lielākā trofeja?

Kad biju Magadānā, 1999. gadā nomedīju lāci ar zelta galvaskausu un zelta ādu. To pat varu parādīt. Bijām seši cilvēki no Latvijas. Visi dabūjām trofejas, ādu atvedu mājās. Man ir mežakuiļa zelta ilkņi, desmit staltbriežu buļļu sudraba ragi, zelta man nav. Pa piecdesmit gadiem nav zelta medaļas. Ir divi ragi, kuriem pusotra punkta pietrūkst līdz zeltam. Baumaņu Jānis atbrauca, mērīja, es teicu, ka ieliešu. Viņš teica, lai ieleju, bet vienalga mērīs ļoti precīzi. Labāk lai labs sudrabs nekā sūdīgs zelts.

Kā ir jāmedī lācis?

Pirms tam es biju dzirdējis desmitiem leģendu no tiem, kas lāci medījuši Sibīrijā. Mūsu medību organizators bija latvietis Andrejs Vaivods, kurš kaut kad pēc Mākslas akadēmijas pabeigšanas aizbrauca uz Magadanu, kļuva par Krievijas pilsoni, Latvijas pilsonību nezaudējot, apprecēja krievieti un tur dzīvo. Viņa bizness bija lāču medību tūru organizēšana. Līdz Maskavai aizbraucu ar vilcienu, no Maskavas līdz Magadanas galvaspilsētai ar lidmašīnu. Tur mūs sagaidīja, iesēdināja helikopterā un aizveda uz medību vietu. Dzīvojām japāņu karagūstekņu celtā blindāžā. Katram medniekam tika piešķirts pavadonis. Teicu, ka man vajag labu lāci. Labi, bet tālu būs jāiet – 30 km pa tundru. Piekrāmēju mugursomu, pavadonis paskatās un saka: “Ko tu, palikt te taisies? Šito ārā, šito ārā.” Ko mēs ēdīsim, prasu. Ko nošausim, to ēdīsim. Dzīvnieki tur tādi, kas cilvēku nebija redzējuši. Lapsa pienāk un piecu soļu attālumā skatās uz cilvēku. Nošaujam zosi, spalvas nost, katliņā iekšā, izvārām, paēdam un ejam tālāk. Paliekam pa nakti, guļvieta uz zemes. Pavadonis saka, lai plinti ņemu blakus. Bišķi jau trīc ļipa, bet ko tu darīsi. Salasījām žagarus, kritalas, sakurinājām ugunskuru. Ne grama alkohola, lai arī man, protams, blašķīte bija līdzi. No rīta dabūjām riktīgu lielu lāci. Tas bija 28. maijā, zvērs tikko bija izlīdis no migas. Tundra, pundurpriedītes, pundurbērziņi. Ej, ar binokli skaties, vai ir gana liels. Pieej klāt no 150–200 metru attāluma, optiskā tēmēkļa tev nav, tikai pavadoņa iedotā karabīne, jo Krievijā ievest ieročus ir tādas klapatas. Ejam, skatāmies, var redzēt tikai lāča muguru. Es pat noāvu kājas, gāju ar zeķītēm, un pavadonis Sergejs teica, ka lācis esot labs. Es viņam saku, ka tikai muguru redzu, kā lai šauj. Viņš saka, lai uzsvilpju. Pasvilpju, lācis izslejas, un tajā brīdī šāvu.

Mazliet atgādina pasaku.

Bet tā bija. Tur, ja netrāpīsi, ja lācis nāks virsū un vēlreiz netrāpīsi, tev nav nekādu izredžu. Koku, kurā uzkāpt, jau nav, bet lācim jau nebūtu problēmu uzkāpt līdzi. Tā ka obligāti jātrāpa. Tiesa, pussekundi pēc mana šāviena atskanēja arī Sergeja šāviens. Lodes bija viena no otras pāris centimetru attālumā.

Cik ilgi dīrājāt?

Stundas četras. No rīta piecos, kad lācis jau bija nošauts, saulīte tikko leca. Mēs mierīgā garā dīrājām. Piedāvāju Sergejam iedzert. Kategorisks nē! Lācim nogrieza galvu, izņēma žultspūsli, kas bija dūres lieluma maisiņš, to ielika bleķa krūzītē, aizsēja ar plēvi, lai nesaspiežas, un mugursomā. Un 2 kg taukus no zarnām. Maz jau bija, jo lācis tikko izlīdis no migas. Galva, āda svēra ap 50 kg. Un tu zini, ka jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru aizvakar atnāci. Vienu brīdi es pavadonim teicu, lai šauj mani nost, jo es neaiziešu. Viņš smejas un saka, kur tu sūda liksies, gan jau aiziesi. Kad aizgājām, tad gan likām vaļā.

Lācis ir garšīgs?

Saka, ka jā, bet neesmu provējis.

Lāča ķepu nenogriezāt?

Nē, man jau galvenais bija āda un galva, man vajadzēja trofeju. Esmu dzirdējis leģendas, ka lāča ķepa esot garšīga, kā tā jāgatavo, bet man vajadzēja tikai ādu un galvu.

Kur žultspūsli likāt?

Atvedu mājās. Tur to iesaiņoja kopā ar ādu, satina lielu, ap 50 kg saini. Galvu nodīrāja līdz plikiem kauliem, mēli izņēmu, nogriezu lāča fallu, jo tas šiem dzīvniekiem ir ar kauliņu. Drusku vajadzēja to pažāvēt, uzliku uz viena staba jūras malā, bet atlidoja kaija un nospēra.

Putns aizlidoja ar lāča dzimumlocekli?

Jā, mēs smējāmies, ka Čepānim kaija daiktu aiznesa. Ja jūs šito publicēsiet, to vajadzētu pieklājīgākos vārdos ietērpt. Lāča kautķermeni atstājām turpat. Gan jau, ka kraukļi, lapsas pāris dienās nokopa.

Ko darījāt ar lāča žulti?

Man iestāstīja, ka žultspūslis saudzīgi jānosien un jāieliek 60 grādu spirtā. To dabūju Kalsnavas spirta rūpnīcā, kur to dēvē par sprīdīti. Jātur vismaz 3–4 mēnešus. Žults maisiņš kļūst bāls, šķidrums kļūst gaiši dzeltens. Man sanāca 4–5 litri žults uzlējuma. Ja ir iekšējo orgānu, kuņģa, aknu vai citas slimības, tad no rīta jāieņem divas ēdamkarotes tukšā dūšā. Tas bija pirms 22 gadiem, kad mana veselība bija kā miets. Uzlējumu izdalīju večiem. Vienam, otram, trešajam un ceturtajam, visiem palīdzēja, forši. Sibīrieši saka, ka tā esot gadu simtiem pārbaudīta metode, amerikāņi brauc pie viņiem lāčus medīt tikai žultspūšļu dēļ. Un maksā lielu piķi. Man pašam tas brauciens izmaksāja ap 4000 ASV dolāru.

Šodien jau būtu dārgāk?

Kad braucu atpakaļ, krievu robežsargi prasīja, vai ir papīri. Iedodu pasaknīti, uz kura rakstīts, ka licence par viena brūnā lāča nošaušanu maksā 500 rubļus. Bet es samaksāju vismaz reizes desmit vairāk.

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.