Makšķerēšana

Interesanti fakti par vēžiem0

Raivo Skrastiņš

Vienmēr, kad runa ir par vēžiem, man prātā nāk latviešu filma ”Mans draugs nenopietns cilvēks”, kur Jānis Paukštello ar saviem darba kolēģiem ķer vēžus.

Protams, agrāk vēžu bija vairāk, bet toreiz arī zāle bija zaļāka un koki augstāki. Bet nu par visu pēc kārtas. Man šķiet, ka vairākums ļaužu īsti nemaz nezina par vēžiem, par to dzīvesveidu, par vairošanos. Lielā mērā to veicina fakts, ka vēži aktivizējas līdz ar krēslas iestāšanos, apmākušās dienās vēžus iespējams atrast arī pēcpusdienā jeb vēlās pēcpusdienās, tuvāk vakaram.

Iepazīšanās ar vēžiem

Vēža priekšējās ekstremitātes jeb spīles ir ļoti labi attīstītas. Viņš tās izmanto tikai uzbrukumam savam laupījumam, kā arī aizsardzībai.

Vēži dzīvo tikai tīrā ūdenī, kas nav piesārņots ar dažādiem metāliem un citiem ķīmiskiem elementiem. Vēl viena atšķirīga iezīme ir tā, ka vēžiem nepieciešams tikai svaigs ūdens, viņi nedzīvo citā. Teorētiski vēži dzīvo uz cietas gultnes, taču iespējams tos atrast arī dūņainos rezervuāros. Vēži dzīvo 0,7–3 m dziļumā. Labākās dzīvesvietas ieņem tēviņi, sliktākas vietas atstājot jauniem sugas īpatņiem un mātītēm. Dzīvnieku pasaulē gluži tāpat kā pie cilvēkiem.

Pastāv viedoklis, ka vēži ir mazkustīgi, proti, viņi pārtikas meklējumos pārvietojas ne tālāk kā 10 m attālumā no alas, taču praksē viņi var migrēt visā ūdenskrātuvē, nepaliekot vienā sektorā ilgāk par 2–3 dienām.

Vēži aug ļoti lēni. To augšana atkarīga no dažādiem, bet ļoti svarīgiem faktoriem – ūdens temperatūras, ūdenskrātuves dziļuma, vēžu ganāmpulka blīvuma jeb daudzuma, barības un plēsēju daudzuma. Viengadīgi vēžu bērni vidēji sasniedz tikai 1,5–2 cm, divus gadus veci īpatņi jau var lepoties ar augumu, kas sasniedzis apmēram 5 cm, trīs gadus veci vēži jau ir 6,5 cm gari. Kā redzat, vēžu augšanai būs nepieciešami septiņi gadi līdz ķeršanai atļautajam izmēram (10 cm).

Vēzis ir visēdājs. Jaunībā tas pārtiek no ūdens veģetācijas – dažādām aļģēm un ūdensaugu jaunajiem dzinumiem, bet pieaugot tā uzturā jau parādās dzīvnieku barība – piemēram, dažādi ūdenī sastopami kāpuri, planktons un ūdens blusas (dafnijas, sānpeldes un ciklopi), tas neatsakās nobaudīt arī kādu zivtiņu, ja vien spēj to savās spīlēs saķert. Vēzis apēd savu laupījumu, turot to ar spīlēm un ar asām mutes daļām noplēšot vai nokožot pa gabaliņam.

Ienaidnieki un vēžu slimības

Vēzim ir daudz ienaidnieku. Tās ir vēdzeles, līdakas, asari, kas čaulas mainīšanas laikā labprāt apēd kailo, neaizsargāto vēža ķermeni, un, protams, zuši, kuru ķermeņa uzbūve ļauj tam viegli iekļūt vēža alā. Laikam tieši zutis ir visbriesmīgākais vēžu ienaidnieks. Papildus šiem ienaidniekiem ar vēžiem labprāt mielojas ūdeles un ūdens žurkas.

Pēdējā laikā saasinās arī dažādu veidu slimības, kas sliktos ekoloģijas ap­stākļos ir spējīgas uz briesmīgām lietām.

  1. Vēžu mēris

Visbiežāk vēži cieš no tā sauktā vēžu mēra. Pirmie novērojumi un pētījumi tika veikti vēl 19. gadsimtā. Šī ir mikotiskā slimība, kurai, neskatoties uz tās nosaukumu, nav nekāda sakara ar bubonisko mēri. Sākotnēji slimības patiesie iemesli tika atklāti Itālijas ziemeļos. Sākumā tika kļūdaini uzskatīts, ka vēžu saslimstību izraisa baktērijas, un tikai pēc 1930. gada bija iespējams noteikt patieso slimības izraisītāju. Slims vēzis ir gauss, staigā lēni, šūpodamies, izzūd tā aizsardzības refleksi.

To izraisa sēnīte Aanomyces astaci, un tā izraisa pieaugušo īpatņu masveida nāves cēloni. Kad vēzis saslimst, tas atstāj savu alu un sāk bezbailīgi klīst pa ūdenskrātuves gultni. Bieži vien viņš var doties ūdenskrātuves seklumos vai pat vispār izlīst krastā, viņu uzvedība ir neprognozējama. Viņi burtiski izslēdz bremzes! Pēc šīs fermentācijas viņi dīvaini sāk izliekt ekstremitātes un asti, tos vicinot un haotiski kustinot. Pēc vēl kāda laika vēzis sāk raustīties kram­pjos, pēc pavisam īsa brīža tas apgriežas uz muguras un nomirst. Šī slimība var izplatīties visā ūdenskrātuves teritorijā. Ir biedējoši atzīt, bet pašlaik nav neviena efektīva līdzekļa, kā apkarot vēžu mēri. Tomēr zinātnieki visā pasaulē nepadodas un pastāvīgi cenšas atrast labāko metodi, kā tikt galā ar šo postu.

  1. Septocilindroze

Vēl viena izplatīta slimība. Tā ir infekcija, kas var dzīvot pat specializētajās vēžu audzētavās. Slimības izraisītājs ir sēnīte, kas ir ļoti līdzīga parazītam, taču, tā kā tā ir nepilnīga, to nevar attiecināt uz konkrētu dzimtu.

Infekcija notiek, sazinoties ar slimo īpatni. Nelielas čūlas parādās uz ķermeņa, diemžēl tās progresē.

Šie ir iemesli vēžu pazušanai. Diem­žēl atrodas cilvēki, kas iegūst vēžus aizliegtajā laikā, turklāt ļoti lielā daudzumā. Atgādinu, ka drīkst paturēt tikai 50 sugas īpatņus. Kopumā šiem bezmugurkaulniekiem ir ļoti daudz ienaidnieku, bet draugu viņiem nav vispār. Cilvēki ar savu nekaunību, nesodāmības sajūtu un mantkārību jau ir aizgājuši pārāk tālu, saindējot dabu un nedomājot iznīcinot visu, ko paši nav radījuši. Tādā ātrumā tuvākajā nākotnē mums vajadzētu sagaidīt daudzu dzīvo būtņu sugu masveida izzušanu. Atgriežamies pie vēžiem, pie to ķeršanas ar atļautām metodēm.

Vēžu ķeršanas metodes

Ir vairākas zināmas un, jāatzīmē, legālas metodes.

Vēžu ķeršana ar rokām

Tas ir vienkāršākais un laikam arī lētākais vēžu iegūšanas veids, kurā ķērājs, pārvietojoties ūdenī, pārbauda vēžu iespējamās apdzīvošanas vietas un, tos pamanījis, savāc ar rokām. Šīs metodes trūkums ir vēžu spīles. Ieteicams būtu izmantot cimdus, jo vēži kož pamatīgi. Vēžu ķeršanai ar rokām nepieciešama zināma prasme un, atklāti sakot, arī drosme. Kāds mans paziņa, vārdā Jānis, tumsiņā staigāja pa ezera sēkli un starp augiem lasīja vēžus, jā, Jānim bija rokās vilnas cimdi, bet tad viņa rokā nokļuva kāds no ūdens dzīvniekiem (tajā jandāliņa trakumā pat nesapratām, kas un cik liels). Sabijās abi – gan Jānis, gan dzīvnieks. Jānis jau pēc mirkļa bija krastā un no pārbīļa bļāva, iespējams, arī dzīvnieks bļāva, bet to mēs nedzirdējām.

Uzlabotāka jeb modernāka    metode ir vēžu ķeršana    ar kārtīm

Pie garām nūjām (1–2,5 m), kas iemestas ūdenī, ar auklu jeb virvīti piesien mānekli. Kā ēsmu izmanto sabojājušos gaļu, vardi vai ceptu gliemju mīkstumu. Atliek pagaidīt kādu laiku. Pēc tam vienmērīgi, bez asiem rāvieniem izņemiet ēsmu un ar rokām vai nelielu ķe­selīti saķeriet pieķērušos vēžus. Izmantojot šo metodi, nav jēgas makšķeres izvietot tuvāk par 5–6 m vienu no otras.

Daudz efektīvāka, salīdzinot   ar iepriekšējām metodēm, ir    vēžu ķeršana ar tā saucamajiem    krītiņiem jeb, citiem vārdiem    sakot, speciāli sagatavota tīkliņa

Uz metāla gredzena vai stīpas uzvilkts kaprona tīkliņš, bet vidū piestiprināta ēsma. Vēstures dati liecina, ka agrāk mūsu senči izmantojuši līdzīgu krītiņu, bet metāla stīpas vietā izmantojuši koku zarus, kas no tiem veidoja gredzenu. Ar trīs vai četru aukliņu palīdzību, kas ir piesietas vienādā attālumā viena no otras, vēži tiek centrēti, lai izvairītos no sagrozījumiem. Pēc tam auklas ir savienotas vienā un piesietas stiprākai virvei, kura spēj noturēt šīs uzpariktes un noķerto vēžu kopējo svaru. Arī šie krītiņi ar virvīti tiek piesieti garākam kātam. Kā šī dizaina modifikācija pie krītiņa vairāku centimetru augstumā būtu jāpiestiprina papildu stīpa, kas neļautu vēžiem aizbēgt, izceļot krītiņu.

Izvēlamies ēsmu vēžiem

Tikai pareizā ēsma var nodrošināt bagātīgu vēžu lomu. Jūs varat paņemt līdzi vēžu krītiņus, makšķeri vai pat ķert ar rokām, bet, ja nezināt, ar ko barojas vēži, tad uz lomu tikt ir visai grūti vai pat neiespējami. Jums jāzina, ko ēd vēži. Visvairāk viņi dod priekšroku gaļai, kā arī maizes izstrādājumiem, kukurūzai, zirņiem, zivīm, gliemjiem vai tārpiem. Daudzi cilvēki uzskata, ka vēži ēd vairāk puvušu barību, piemēram, gaļu vai zivis. Tomēr tas ir aplams uzskats. Dzīvnieki ir gatavi ēst sabojātu barību tikai tad, ja citas nav. Ja ūdenskrātuve ir liela un tajā ir daudz zivju, tad vēži neēdīs puvušu barību. Bez gaļas un zivīm patiesībā vēži ēd arī citu barību, piemēram, tie varētu būt zirņi, kurus vajadzētu ietīt marlē un ievietot krītiņā. Zirņi noteikti vēzi savaldzinās un rosinās tam apetīti. Jūs varat izmantot baltmaizi vai rupj­maizi. Maizes mīkstumā var iejaukt sasmalcinātus ķiplokus vai dilles (var izmantot arī ķiploku un diļļu pulveri). Šī ēsma arī jāievieto marlē. Pretējā gadījumā vēži ātri visu izvazās un vēlamā rezultāta nebūs. Neaizmirstiet, ka vēžiem garšo gaļa un zivis. Vēžojot varat ņemt līdzi kāda dzīvnieka vai zivs iekšas (piemēram, vistu vai siļķes). Kāds mans paziņa vēžus piesaista ar gaļas konservu kārbu, kurai abās pusēs ir saurbti daudzi caurumi, lai smarža un nelieli gaļas gabaliņi kairinātu vēžu nāsis. Pēc čoma teiktā, vēžiem tas patīk. Ja jūs nevēlaties meklēt beigtas zivis, tad varat ziedot to, kas noķerts ar makšķeri. Loms jāsadala gabaliņos un jāpiesien iespējamās vēžu atrašanās vietās. Kā redzams, vēžu ķeršanai nav nepieciešams ilgi un rūpīgi gatavoties. Pietiek ar vienkāršiem produktiem, kurus iespējams atrast jebkurā mājā. Laikam tomēr labākā ēsma vēžiem ir zivis, bet vēžiem garšo arī vardes, gaļa (vēlams, sabojāta) un gliemji.

Kad ir labākais laiks vēžu ķeršanai?

Vēžus labāk ķert tad, kad diena sāk krēslot, vai siltās naktīs, kā arī lietainās dienās.

Kā uzglabāt vēžus?

Vēžus vislabāk turēt sprostos, bet necensties sprostā iebāzt pēc iespējas vairāk vēžu, lai tie netraumētos, bieži vien stiprākie vēži uzbrūk vājākajiem vai mazākajiem sugas brāļiem. Ja ilgstoši vēži jāuzglabā, tad vēlams tos arī nedaudz pabarot, piemēram, ar svaigām zivīm, taču varat piedāvāt tiem arī nātres, kartupeļus un citus augu ēdienus. Labāk tos transportēt kastēs, ieklājot vienā kārtā un pārvietojot ar mitrām sūnām, necilajiem ūdens augiem vai krastā saplūktām nātrēm. Latvijas makšķerēšanas un vēžošanas noteikumos ir minēts, ka aizliegts ķert: vēžus alās vai izdzenot tos no alām vai slēptuvēm, kā arī platspīļu un šaurspīļu vēžus iegūt no 1. oktobra līdz 30. jūnijam, kā arī to mātītes ar redzamiem ikriem – visa gada garumā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.