Man kāds vīrs reiz teica: ja gribi uzvarēt, tad jāzina pretinieka parametri, stiprās un vājās vietas, jāpārzina zivju īpatnības un paradumi, tad arī lomi būs.
Teibas ir diezgan pieticīga izmēra zivtiņas, taču tās ir neparasti kustīgs un spēcīgs pretinieks, ka pat pieredzējis makšķernieks labprāt brauc tās makšķerēt. Pieredzējušie copmaņi teibu ķeršanai gatavojas nopietni, jo šeit jāparāda visas savas prasmes, tajā skaitā arī veiklība. Šajā rakstā mēģināšu ieskatīties teibu zemūdens dzīvē, ar ko tās atšķiras no citām baltajām zivīm, kas ir šo zivju ēdienkartē, kur tās mīt, kā un kad tās nārsto.
Sugas izcelsme un apraksts
Teibas ir starspurzivju klases īpatnis, kas pieder pie karpu dzimtas, karpveidīgo kārtas un teibu ģints. Visizplatītākās un arīdzan populārākās ir parastās teibas, taču ir vēl divas šīs zivju pasugas:
• Kirgizstānas teibas, kas mīt Kirgizstānas un Kazahstānas akvatorijas ūdenskrātuvēs;
• Sibīrijas teibas, kas apdzīvo Sibīrijas upes.
Teibu izskatu un to izmērus lielākoties nosaka to pastāvīgās dzīvošanas vieta un barības bāze. Šīs zivis neizceļas ar lieliem izmēriem un lielām formām. Vidēji teibas ķermeņa garums ir aptuveni 15 cm. Veidojot šo materiālu, kāda interneta vietnē atradu informāciju, ka esot noķerta teiba, kuras garums bija 40 cm, un tās svars esot bijis ap vienu kilogramu, man šķiet interesants fakts, cik patiess, tas jau ir cits jautājums.
Ārējais izskats un īpašības
Teibas ir saldūdens zivis, kas dod priekšroku upēm ar dzidru, bet skābekli bagātu ūdeni un akmeņainu gultni. Kā jau minēts, visizplatītākie zivju izmēri ir no 15 līdz 20 cm, bet to svars reti pārsniedz divus simtus gramu. Teibas ķermenis ir izstiepts un nedaudz saspiests no sāniem, kopējais zvīņu dominējošais tonis ir sudrabains. Mugurpusē ir tumšāki zilgana nokrāsa, sānu un vēdera zonā zivs krāsa ir gaiša. Muguras spura ir nošķelta, bet astes spura ir iegarena, tās ir tumšās krāsās, bet priekšā esošās spuras, kā arī anālā spura ir pelēkas, mazliet ar sarkanīgu toni. Teibas krāsojumā nav novēroti plankumi, svītras vai kādi citi raksti, dominē sudraba krāsa, tikai muguras daļa ir ievērojami tumšāka. Interesants fakts. Spuru krāsu gamma mainās atkarībā no zivs vecuma – zivij kļūstot vecākai, tās spuras iegūst dzeltenīgāku toni. Nārsta periodā tēviņa anālā spura kļūst intensīvi sarkana.
Teibas galvas daļa attiecībā pret ķermeņa izmēru ir proporcionāla un nedaudz sašaurināta. Zivis izceļas ar nelielu muti, kas vērsta daļēji uz leju, kurā ir divu rindu rīkles zobu izvietojums. Zivs zvīņas ir vidēja izmēra, gar sānu līniju var svārstīties no 45 līdz 55. Parastās teibas acs varavīksnene ir melna. Teibas pēc izskata ir līdzīgas sapalam, taču tām ir šaurāks ķermenis un mazāka galva. Uz teibas pelēcīgi dzeltenās anālās spuras ir raksturīgs iegriezums, bet sapalam ir pusapaļa forma un sarkans krāsojums. Vēl teibas tiek dēvētas par baltajiem sapaliem, tulčiem, stiepaci, bet tomēr vispopulārākais nosaukums ir teiba. Esmu dzirdējis, ka tās tiek dēvētas arī par jeļčikiem, tas ir atvasināts no krievu valodas елец.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kur meklēt teibas?
Teibām patīk nelielas upītes, kur straume nav tik liela, bet ūdens ir tīrs un caurspīdīgs. Šo zivi var sastapt kanālos, kas iztek no ezera. Teibām patīk ūdenskrātuves ar akmeņainu vai smilšainu gultni. Kur gultne ir dūņaina, šo veiklo zivi nekad neredzēsiet. Mūsu valsts teritorijā teibas apdzīvo Baltijas jūras upju sistēmas.
Kā jau minēju, tad teibas izvēlas nelielas upītes, pulcējoties tajās lielos baros, kas bieži vien izspiež citas zivis.
Teibas varētu uzskatīt par mazkustīgām zivīm, jo tās tālu prom no savas dzīvesvietas nepeld. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no ūdens kvalitātes un tā tīrības. Ja kvalitāte mainās uz slikto pusi, teibu bari peld pret straumi, meklējot dzidrāku jeb tīrāku ūdeni.
Interesants fakts. Teibām patīk kaut nelieli ūdenskritumi, jo šādās vietās ūdenī ir lielāks skābekļa daudzums.
No kā pārtiek teibas?
Teibu ēdienkarte ir diezgan daudzveidīga, tajā ir gan dzīvnieku, gan augu izcelsmes barība. Tomēr jāatzīst, ka augu barība teibu uzturā ir minimāli. Teibām ir daļēji uz leju vērsta mute, ir jāpeld tangenciāli attiecībā pret ūdens virsmu, lai ātri un veikli uzņemtu barību. Teibas ir ļoti ātras un veiklas peldētājas, tāpēc tās ātri spēj savākt barību, kas nokļuvusi ūdenī. Teibām barojoties uz ūdens virsmas, atskan nelielas šļakatas, ko rada zivs ķermenis, palecoties virs ūdens un nokrītot atpakaļ. Vasarā zivju pārtika galvenokārt sastāv no visa veida kukaiņiem, kas dzīvo piekrastes zonā, tajā skaitā koku vainagos, krūmos un zālēs, kas aug pie ūdens, un nonāk ūdenī tie, kurus vējš ir nopūtis. Teibas ar lielu baudu mielojas arī ar ūdens kukaiņiem un to kāpuriem. Tātad zivju ēdienkartē ietilpst: spāres, dažādas vaboles, tauriņi, sienāži, mušas, knišļi, motiļi, odi, maijvaboles, ūdenstārpi jeb makstenes. Ziemas ēdienkarte lielākoties sastāv no planktona, sīkajiem vēžveidīgajiem un kāpuriem, kurus iespējams atrast. No augu barības teibas priekšroku dod pavedieniem ar aļģēm, to ēdienkartē ir visa veida graudaugi – auzas, rudzi, kvieši, kā arī kukurūza. To visu var spriest pēc noķerto zivju kuņģa satura. Interesants fakts. Kad nārsta periods beidzas, teibas sāk atgūt nārsta laikā zaudētos spēkus, aktīvi ēdot citu zivju ikrus, dažkārt arī vērtīgo zivju ikrus, tādējādi nodarot tām lielu kaitējumu. Ja runājam par makšķerēšanu, tad teibu garšas īpatnības mainās atkarībā no gadalaika. Pavasarī tām garšo tārpi, pašā vasaras perioda sākumā labprāt nogaršo makstenes kāpurus, bet vasaras beigās tās priekšroku dod jau sienāžiem. Makšķerniekiem tas jāņem vērā. Ēsmu izvēle ir grūts un atbildīgs moments, iespējams, tādēļ teibas tiek uzskatītas par izvēlīgām zivīm, dažkārt, lai tās noķertu, ir ļoti jāpacenšas un jāizpēta to ieradumi.
Rakstura iezīmes un dzīvesveida īpatnības
Pamatojoties uz zivju uzturu, teibas varētu dēvēt par plēsīgajām zivīm, jo tās uzvedas plēsoņai atbilstoši – gaida savus upurus ūdens straumē, slēpjas aiz dažādiem akmeņiem, grunts uzkalniņiem vai citiem zemūdens slēpņiem. Zivis acumirklī uzbrūk kukaiņiem, kas pārvietojas garām vai iekrīt ūdenī. Teibām patīk arī medīt kukaiņus, kas lido zemu, gandrīz virs pašas ūdens virsmas. Zivis, nedaudz palecoties, tos saķer, radot nelielas šļakatas uz ūdens virsmas. Interesants fakts. Teibas var nosaukt par bara zivīm, jo sevišķi paši jaunākie īpatņi, kā arī divus un trīs gadus veci īpatņi dzīvo baros, tikai vecāka gadagājuma zivis var uzturēties atsevišķi vai pavisam nelielās grupās (2–5 teibas). Vasarā, kad beidzies nārsts, teibas dodas uz dziļākajām vietām, turklāt, lielāko daļu laika turoties pie grunts, tā tās pavada gandrīz visu vasaru. Virspusē tās var manīt tikai rītausmā un krēslas stundās, īpaši gaišās mēness naktīs, kad zivis medī virs ūdens kukaiņu barus. Teibas barības meklējumos var atstāt savas dziļās slēptuves un peldēt tuvāk ūdens slāņu virspusē; kad zivis ir paēdušas, tās atgriežas savās dziļajās slēptuvēs. Līdz ar rudens iestāšanos teibas dodas uz vietām, kur ir 2–4 metru dziļums, bet, kad kļūst pavisam vēss, kad tuvojas ziema, tās pārvietojas uz zemūdens bedrēm, izveido ļoti lielus barus, kas gandrīz nekustas, nemeklē barību, tāpēc ziemā makšķernieku lomos teibu praktiski nav. Tikai iestājoties ilgstošākiem atkušņiem, teibas atsāk gausas kustības, meklējot sev barību. Zivju atdzīvošanās notiek februāra beigās vai marta sākumā, pirms nārsta perioda sākuma teibas atstāj savas ziemošanas bedres. Ja runājam par teibu raksturu un paražām, tad šo zivi var saukt par ļoti kustīgu, veiklu, aktīvu un diezgan gudru. Par to liecina dažādi makšķerēšanas entuziastu novērojumi.
Vairošanās un sociālā struktūra
Dzimumgatavībai teibas nobriest apmēram trīs gadu vecumā, līdz tam laikam tās jau ir izaugušas līdz 10–12 cm. Tiklīdz izkūst pavasara ledus, zivju bari sāk savu ceļojumu augšup pret straumi. Pirmajos pāris pavasara mēnešos sākas nārsta laiks, palu laikā teibas iepeld mazās pietekās, kur ūdens ir tīrāks un caurspīdīgāks. Šajā periodā ūdenim vajadzētu jau iesilt līdz pieciem grādiem, dažreiz tas iesilis pat vairāk. Ja laikapstākļi to neveicina un ūdens joprojām ir auksts, tad zivju kāzu sezona tiek uz laiku atlikta.
Nārsta laikā uz ūdens valda troksnis, piekrastes zonā aktīvi darbojas un plunčājas vairāki teibu bari. Nārsts noris reizē, šis process var būt no trim līdz piecām diennaktīm. Mātīte uz grunts akmeņiem un ūdensaugiem nērš gaišus un, ņemot vērā zivtiņas necilos izmērus, arī diezgan lielus ikrus. Vienas ikra diametrs sasniedz 2 mm. Šīs zivis netiek uzskatītas par auglīgām, jo mātīte, kuras garums ir 10 līdz 17 cm, iznērš no diviem līdz 17 tūkstošiem ikriņu. Atkarībā no ūdens temperatūras pēc vienas vai divām nedēļām sāk izšķilties mazuļi, kas paliek piekrastes ūdeņos, kur straume ir mierīgāka. Izauguši līdz piecu centimetru garumam, mazuļi aizpeld uz pastāvīgo dzīvesvietu. Līdz divu gadu vecumam zivs aug ļoti strauji, tad augšana kļūst ievērojami lēnāka. Sasniedzot četru gadu vecumu, teibas pārstāj augt. Interesants fakts. 30 centimetru garumu sasniedz tikai atsevišķi teibu īpatņi. Šādu garumu sasniegušās zivtiņas vecums svārstās no astoņiem līdz 10 gadiem, bet to svars ir no 350 līdz 500 gramiem.
Teibu dabiskie ienaidnieki
Lai gan teibas varam uzskatīt par plēsējām, tās ir ļoti maza izmēra, tāpēc tām ir pietiekami daudz ienaidnieku dabiskos savvaļas apstākļos. Labprāt tās nogaršo lielākas plēsējzivis. Neaizmirstiet, ka teibas bieži vien, ķerot ūdenim pāri lidojošus kukaiņus, izlec no tā, tāpēc šādos brīžos tās var kļūt arī par uzkodu putniem, kas barojas ar zivīm, piemēram, kaijām.
Populācija un sugu statuss
Teibu izplatības zona ir diezgan plaša, taču gandrīz visur šo zivju kļūst mazāk un retāk. Tīru neskartu ūdenskrātuvju gadu no gada paliek arvien mazāk, iespējams, tāpēc teibas kļūst par retumu, jo netīros ūdeņos zivis nedzīvo. Teiba nav komerciāla zivju suga, tāpēc tās netiek ķertas masveidā. Cilvēki nodara kaitējumu zivju krājumiem, iejaucoties mūsu dabiskajos biotopos, piesārņojot ūdenstilpes, uzceļot uz nelielas upītes HESus. Pirms vairākiem gadiem pie kādas upītes viens indivīds mazgāja savu džipu, bet viņa sieva un mazgadīgais dēlēns laiski blakus spēlējās. Eiropas dienvidos (konkrēti Balkānos) tagad teibas vairs nesastapsiet. Žēl, patiesi žēl, ka cilvēks var sabojāt visu, kur pats tās labiekārtošanai nav pat pirkstu pielicis.
Teibu aizsargāšana
Kā jau minēju iepriekš, gandrīz visur teibu skaits ir samazinājies tāpēc, ka daudzu upju sistēmu ekoloģiskais stāvoklis nav tas labākais. Tas viss ļoti satrauc vides organizācijas, tāpēc zivis ir iekļautas dažādu teritoriju sarkanajos sarakstos. Piemēram, Maskavas un Maskavas apgabala teritorijā teibas tiek uzskatītas par izmirstošām, bet kopš 2001. gada tās ir iekļautas Maskavas Sarkanajā grāmatā. Deviņpadsmitajā un divdesmitā gadsimta sākumā teibas bija komerciāla suga pilsētā, bet 60. gados to skaits ievērojami tika samazināts.
Galvenie aizsardzības pasākumi sevī ietvertu: teibu pastāvīgo nārsta vietu noteikšanu un to iekļaušanu aizsargājamo teritoriju sarakstā; jauno un veco ūdens attīrīšanas iekārtu modernizāciju; degradēto nārsta vietu ekoloģisko rehabilitāciju; makšķerēšanas aizlieguma ieviešanu nārsta periodā; piekrastes joslu saglabāšanu to dabiskajā veidolā (aizliegums betonēt, nostiprināt ar baļķiem u. c.); regulāru ihtioloģisko pētījumu un novērojumu veikšanu.
Makšķerēšanas tehnika daudz neatšķiras no raudu makšķerēšanas, galvenā atšķirība ir, ka teibas pārsvarā uzturas un barojas gultnes tuvumā, tādēļ ēsma jāpludina tikai dažus cm no gultnes.
Teibu ķeršanai nepieciešams izmantot vieglu teleskopisko makšķeri, aptuveni 3,5–5 metrus garu. Šī ir tā reize, kad nekādas sarežģītās un superdārgās makšķeres izmantot nav vajadzīgs.
Ieteicams ir lietot nelielu bezinerces spoli, uz kuras ir uztīta 0,20–0,22 mm aukla. Pavadiņas diametrs ir atkarīgs no pamatauklas diametra, bet parasti 0,12–0,15 mm. Teibu makšķerēšanai pīto auklu lietot nav vajadzīgs, bet, ja uz jūsu pludiņmakšķeres spoles ir uztīta, tad nu tā varētu būt 0,10–0,12 mm robežās, savukārt pavadiņas diametram jābūt 0,06–0,08 mm. Izmantot supervieglos pludiņus, kurus noregulē ar īpaši maziem atsvariņiem – skrotīm un īpaši mazajiem āķīšiem, man vēlme izmantot pazuda jau ļoti sen. Varbūt sporta makšķerēšanai uz ļoti tievām auklām tas noder, bet vienkārši atpūsties pie ūdens ar makšķerkātu rokās diezin vai, jo diemžēl vecums prasa savu un redze arī vairs nav tā, kas jaunībā. Uz pamatauklas ir piestiprināts pludiņš, tad slīdošais atsvariņš olīvīte, pavisam maziņš kembrika gabaliņš, un tad jau sienam griezulīti, bet otrā pusē piesienas aptuveni metru gara pavadiņa no monoauklas, kuras diametrs ir 0,15, bet beigās piesien spoguļāķi vai plastmasas mormišku. Kembrika gabaliņš nepieciešams, lai mīkstinātu svina atsitienu pret piesieto griezulīti. Pavadiņas garumu iespējams mainīt, tas atkarīgs no vietas apstākļiem, bet atkārtoju, ka teibas nav ļoti prasīgas un ar minēto montāžas shēmu pilnīgi pietiek. Kāds tagad iesauksies, bet kāpēc tik resna pamataukla? Tas ir tāpēc, lai kaut mazliet pasargātu āķus no zemūdens ķērājiem. Ēsmas pludināšanai straumē pavasarī izmanto tikai vienu āķi. Pietiek, ir gan loms, gan prieks makšķerēt un, protams, mazāk zemūdens ķērāju.
Vispār ēsmas pludināšanā makšķerniekam jāeksperimentē ar auklu, ar pludiņa celtspēju un arī atsvaru, bieži vien šādi tiek palielinātas copes. Uz bieži uzdoto jautājumu “cik gramīgs pludiņš tiek izmantots, makšķerējot teibas?” nevaru sniegt precīzus ieteikumus. Es neesmu sportists, kurš mēra katru elementu ar juveliera precizitāti. Varu tikai teikt, ka galvenā noregulēšana tiek veikta tieši makšķerēšanas vietā un ir atkarīga no ēsmas, zivju aktivitātes un zivju noskaņojuma. Un tā es klīstu gar krastu ar pludiņa makšķeri rokās, periodiski piestājot vietās, kas man īpaši patīk vai kur es zinu – mīt teibas.
Teju metrīgas līdakas, policijas brīdinājums, bet visu izšķir asarītis! BAM Laivu līgas 1. posms
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
