Iemesls, kādēļ nākamajos teikumos nāksies lietot tik daudz vārdu angļu valodā, ir alūksnieša Igora Dzilnas nojauta, atskārsme, ka dzīvē ir jādara tas, kas ielīksmo sirdi. Runa, protams, ir par makšķerēšanu. Jau tālajos padomju gados, tiklīdz sākās foreļu makšķerēšanas sezona, katru gadu Igors rakstīja iesniegumu, lai viņu atbrīvo no darba pēc paša vēlēšanās. Jo cope ir svarīgāka par darbu. Jo par atziņu, ka dzīve ir tikai viena un tā jāpavada ar maksimāli iespējamo prieka daudzumu, sabiedrība sāka skaļi runāt pēc pandēmijas, kad sociologi un ekonomisti, analizējot dažādas sabiedrības tendences, sāka lietot tādus jēdzienus kā quiet quitting, the great resignation, bare minimum Monday, slow living, hybrid work – to skaidrojums ir aptuveni tāds, ka pret neprātīgu strādāšanu, kas nereti noved pie izdegšanas un veselības problēmām, ir jāattiecas maksimāli šaubīgi. Jo dzīves jēga jau nav darbs un produktivitāte, bet gan pavadīt to pēc iespējas kvalitatīvāk. Darīt to, kas sagādā prieku.
Intervijās ar jums palikusi prātā veselīgā attieksme pret makšķerēšanu – ja darbs sāk traucēt makšķerēšanai, tad jāmaina darbs.
Tā varētu būt, bet ar gadiem kļūstu prātīgāks. Kādreiz makšķerēšana bija dzīvesveids. Tagad vairāk laika paņem bērni un mazbērni.
Cik darba vietu copes dēļ esat nomainījis?
Jāskatās darba grāmatiņā. Tā man pierakstīta pilna. Jau padomju laikos, tiklīdz sākās foreļu copes sezona, rakstīju iesniegumu, lai atbrīvo mani no darba pēc paša vēlēšanās.
Šodien to uztvertu visnotaļ normāli, ja reiz cilvēks vēlas pievērsties savai sirdslietai. Galu galā, dzīvojam tikai vienu reizi, bet toreiz noteikti domāja, ka tas ir kāds trakais.
Protams, tad bija cita politiskā iekārta, visi draudzīgi cēla komunismu, kuru tā arī neuzcēla. Toreiz tādus kā mani uzskatīja par disidentiem.
Un par nestrādāšanu bezmaz vai lika cietumā.
Ja pārsniedza noteiktu dienu skaitu, kuras biji bez darba, tad – jā. Man bija pazīstami arī tikpat kaislīgi makšķernieki kā es. Visu dzīvi pakārtojuši makšķerēšanai. Kāds par kurinātāju strādāja, lai būtu oficiāls darbs. Pa ziemu kurināja, pavasarī malka jāgādā, jāskalda. Paskalda malku, pēc tam brauc copēt.
Kad kļuvu pilngadīgs, sāku strādāt Smiltenes rūpkombinātā, Alūksnes filiālē. Tur ražoja limonādi un konfektes Gotiņa. Strādāju par krāvēju. Darba vieta atradās blakus ezeram, turpat bija arī laiva. No rīta pa fikso sakrāmējām limonādes, kuras vajadzēja izvadāt pa veikaliem, cukuru, kondensēto pienu, lai ir no kā ražot konfektes, bet pēc tam esmu brīvs. Ar laivu ezerā. Ja vajadzēja steidzami kaut ko kraut, tad priekšniece aizgāja pie krasta un uzbļāva. Tad fiksi īrāmies atpakaļ, piekrāmējām transportu un atkal uz ezeru. Šodien domāju, ka toreiz bija kā paradīzē.
Tad jau nedrīkstēja irties pārāk tālu no krasta, vajadzēja būt kliedziena attālumā.
Protams. Visu laiku vaktējām, vai priekšniece nenāk.
Krāvēja darbā bija tāda brīnišķīga iespēja iegūt preci, kura kraušanas laikā nejauši nokrita un sabojājās, un to tad varēja norakstīt.
Mums bija kā pasakā. Veikalā nopirkām mīksto baltmaizes batonu un aizgājām uz cehu pēc siltās konfekšu masas. Kamēr tā nebija sacietējusi, ziedām to uz maizes un ēdām. Limonādes cehā no konveijera paņēmām vēl neaizkorķētās pudeles ar limonādi, salikām kastē un pārnesām tās uz pildīšanu – tur vēlreiz tika pievienots sīrups, ogļskābā gāze un tikai tad to aizkorķēja. Tad tā bija īsta limonāde, ļoti garšīga. Tā mēs dzīvojām.
Būtu karpinieks, varētu gotiņu masu izmantot barībā?
Tur viss bija labs. Zemesrieksti, no kuriem gatavoja griljāžu, bija 50 kg maisos. Tajā laikā arī notika mana pirmā nopietnā iepazīšanās ar Alūksnes ezeru.
Jūs pats esat alūksnietis?
Jā, un no divu mēnešu vecuma esmu pabijis uz visām ezera salām. Tētis bija liels makšķernieks. Mani ratos iekšā un ar visiem ratiem laivā. Mamma mani esot barojusi laivā. Tētis makšķerēja, un tā mēs dzīvojāmies pa ezeru. Manas pirmās bērnības atmiņas: ar tēti peldējāmies ezerā, viņš mani lika sev uz muguras un pa seklumu peldēja. Turējos pie viņa un biju sajūsmā, ka man ir savs kuģis.
Šodien apgalvo, ka Latvijas ūdeņos zivju nav tik daudz kā agrāk un tā vairs nekad nebūs. Alūksnes ezeru gan slavē, jo tur zivju krājumus regulāri papildina un ezeru uzpasē no maluzvejniekiem.
Ir baigi interesanti. Alūksnes ezers ir viens no pozitīvajiem piemēriem. Zivju toreiz bija daudz, jo visi copēja galvenokārt ar bambusa pludiņmakšķerēm. Kuram bija teleskopiskais kāts, tas bija ļoti advancēts. Ja vēl bija bezinerces spole un varēji pludu iemest tālāk, tas jau bija kosmoss. Cik tad toreiz bija spiningotāju? Nebija jau inventāra. Varbūt 10–12 cilvēki spiningoja lielā ezerā. Iebraucēju maz, vienīgi armijnieki, kuriem bija sacelti kempingi pie ezera. Viņi ķēra slavenos ezera brekšus.
Tie jau parasti spridzināja zivis vai zvejoja ar tīkliem.
Nē, viņi kārtīgi makšķerēja, speciāli uz brekšu laiku ņēma atvaļinājumu. Toreiz nebija ne karšu, ne ehološu, nekā. Ar motoru principā nebraucām copēt. Tāpēc makšķerēja galvenokārt piekrastē, pie sēkļiem. Alūksnes ezers jau ir liels, lieli dziļumi. Ziemā gan gājām pāri visam ezeram. Deviņdesmitajos gados atļāva zvejošanu ar tīkliem. Nopērk licenci, bet neko īsti nedara – vienu reizi pārcilā tīklus, zivis pārdod, naudu nodzer un turpina tādā garā. Toreiz Mednieku un makšķernieku biedrības priekšnieks lika zušu murdus – tie bija salikti krustām šķērsām, pat nevaru iedomāties, cik tonnas zušu tādā veidā izzvejoja. Tad deputāts Valdis Vīksna, Alūksnes ezera patriots, kuram tas viss bija apnicis, sāka organizēt novada pašvaldības aģentūru ALJA, lai cīnītos ar tīkliniekiem. Tā lietas pamazām sakārtojās, izveidojās materiāli tehniskā bāze inspektoriem, kuri joprojām kontrolē makšķerēšanu ezerā.
Kādu Alūksnes ezera zuti esat izvilcis?
Protams, makšķerēšana uz dzīvo ēsmas zivtiņu ir viens no maniem mīļākajiem copes veidiem. Patīk naktīs pasēdēt – bez tās aktīvās spiningošanas, tvičošanas, bez braukāšanas apkārt. Patīk tā forši noenkuroties, spainītī raudiņas, līdzi divas makšķeres, un sēžu. Hipnotizēju kātus saulrietā, gaidot, kad būs ņēmiens. Makšķerējot zandartus, nekur nav jāsteidzas. Var mierīgi sēdēt, apcerēt dzīvi un skatīties, kā saule noriet. Gaidi saulrietu, zandartu iznācienus, un pa vidam piekožas zuši. Lielākais zutis bija 2,4 kg smags.
Tur ir ko cīnīties.
Jā, toreiz nevarēju nojaust, kas pieķēries. Bet pērn man bija interesants gadījums. Nezinu kas, bet man šķiet, ka tas bija sams. No tuvējiem dīķiem iekļuvuši ezerā, jo Alūksnes ezerā sami ir noķerti ar spiningu. Minūtes divdesmit vilku. Paņēma uz zandartu ēsmu. Beigās neko nevarēju izdarīt, tas vienkārši aizgāja. Savam draugam smalki aprakstīju visas nianses, kā zivs uzvedās zem ūdens, un viņš teica, ka tas varētu būt sams.
Runājot par spiningošanu, saprotu, ka pēdējā laikā vairāk makšķerējat līdakas, foreles vairs ne.
Plēsējus – līdakas, zandartus. Arī asari patīk. Līdaka ir interesanta maijā – tad tā ir ļoti aktīva. Daudz skaistu copes momentu. Asaris ir interesants vasarā. Rudenī man patīk ķert asarus dziļumā ar ziemas makšķerīti. Tas pagarina copes momentu. Sardziņš liecas, liecas, tu gaidi, gaidi, piecērt un velc augšā. Citi atkal rudeņos džigo, īpaši pie lielajām bedrēm. Es arī šad tad džigu pamētāju. Forelēs esmu aktīvi gājis gadus četrdesmit. Tagad mazāk. Jo mazūdens periods upēs ir tik ilgs, ka man tās vairs nav interesantas. Nav vairs noslēpuma. Visu redzi. Un bebru dēļ upes ir pilnas ar sanesumiem. Nav tā skaistuma kā astoņdesmito gadu sākumā.
Tieši pārmēru savairojušos bebru dēļ?
Dažādi iemesli. Izzāģēti krasti, intensīva lauksaimniecība, daudz bebru. Upes ļoti izmainījušās. Atceros, kādas bija bedres. Nemaz nedomā pārbrist. Vaidavā, Pededzē bija atvari. Tagad tās ir seklas upes, nabaga forelītei nav kur noslēpties. Agrāk gāju gar Vaidavas krastu, vienā līkumā kā liedagā. Baltas, tik blīvi saskalotas smiltis, ka knapi redz zābaka protektora nospiedumu. Pasakains skaistums. Metu mānekli dzelmē, kurai nevarēja redzēt cauri, un es nezināju, vai izvilkšu pārsimts gramu smagu foreli vai pusotra kilo foreli. Un tā bija visu vasaru. Tas bija tik interesanti! Bet tagad man vairs nav noslēpumu, par forelēm zinu visu.
Varbūt tagad jāiet uz sapaliem? Kāti tie paši, un zivs arī gana spēcīga.
Tas arī izbaudīts, jo bija viens posms dzīvē, kad ar foreļu rīkiem ķēru sapalus. Tā ir ļoti, ļoti interesanta zivs. Es pat teiktu, ka tas ir manīgāks, pie sapala grūtāk pienākt nekā pie foreles. Forele nav tik viltīga, kā to daži stāsta. Citi raksta, ka, ejot forelēs, klusi jāzogas pa krastu, lai tikai zariņš nenobrīkšķ, runāt nevar. Tās visas ir pasakas. Savu lielāko foreli noķēru pēc tam, kad iemetu otrā krastā rotiņu. Pārbridu pāri, atkabināju un bridu atpakaļ. Nogāju desmit soļus zemāk, un trešajā metienā paņēma. 2410 grami. Toreiz Lauku Avīze rīkoja konkursu, un ar šo zivi ieguvu pirmo vietu.
Laikam šodien tik lielu foreli tikai audzētavā varētu noķert?
Nē, gadās arī šodien pa kādai. Copes kolēģis, ar ko ilgus gadus kopā makšķerējām, Jānis Priede noķēra foreli virs 60 centimetriem. Bet šo zivju krājums ir noplicinājies, tiesa. Pēdējo gadu laikā Latvijā ne foreli, ne alatu vispār nepaturu lomā. Tamdēļ reizi gadā braucu makšķerēt uz Zviedriju. Kā jau teicu, agrāk te maz copēja, visi cēla komunismu. Foreļu bija ļoti daudz. Paspēja izaugt. Tas bija laikā no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem. Tad Latvijā bija foreļu zelta laikmets. Karš bija beidzies, cilvēki vairs nespridzināja zivis iztikai, jo pārtiku varēja nopirkt veikalos.
Ja sakāt, ka par foreli jums nav noslēpumu, varbūt tagad jāmēģina izzināt citu sugu zivis?
Tagad ir asaris, tas man nav apnicis, jo tā ir ļoti interesanta zivs.
Ar ko tā tik interesanta?
Ar savu neprognozējamību. Ja asarim ir klapītes aizvērušās, viņu ir ļoti grūti pierunāt uz ņēmienu. Zandartu var pierunāt, līdaku var sakacināt, cik esmu novērojis. Peipusā esmu stundām gulējis uz ledus un skatījies, kā asari uzvedas. Tu krati viņa deguna priekšā mānekli, rausti, ko gribi, kā gribi, viņš piepeld, saceļ spuru un neņem. Tad tu mēģini pabīdīt mānekli uz asara pusi. Par cik centimetriem izdodas šķērsbļitku pavirzīt asara virzienā, par tik centimetriem viņš atkāpjas, bet neņem.
Laikam konkrētajā brīdī jāatrod vispiemērotākais mānekļa pasniegšanas veids?
Jāatrod dienas formula. Daudziem liekas, ka asaru bļitkošana nav nekas īpašs. Rausti kātiņu, ieturot pauzes, un viss notiek. Nu, nav tā! Ir tik daudz smalku nianšu. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Peipusa ezeru, biju jauns puika. Nomakšķerēju pāris stundu un noķēru tikai vienu pannas asari. Domāju: še tev lielais brīnumu ezers, nekā te nav. Jau sāka apnikt. Gāju pie viena makšķernieka paskatīties, ko viņš noķēris. Parāda pilnu kasti ar prāviem asariem. Elpa aizrāvās, jo pirmo reizi redzēju tik lielus asarus, nemaz nezināju, ka tie var izaugt tik lieli. Makšķernieks man saka, ka jāķer pusūdenī, tur asaris ņem. Aizeju pie otra kompanjona, viņš man čukst: paskaties, kas man ir. Līdz galam neizurbtā āliņģī paslēptas sīgas uz pusotra, diviem kilo. Es saku, ka arī gribu tādas ķert. Man izstāstīja, kā tas jādara. Uz paša lodētas bļitkas noķēru savu pirmo sīgu. Tas bija tā, it kā cilvēkam ar atkarību iedotu visjaudīgāko devu. Jo sīgas ņēmiens ir fantastisks. Toreiz mans pirmais loms bija trīs sīgas. Ceturto nedabūju, jo tās ir tik žiperīgas, nemaz nevar iedabūt āliņģī, šaujas prom un pārgriež auklas. Ja būtu iespēja atgriezties pagātnē ar laika mašīnu, sīgu cope būtu viena no tām, ko gribētu dzīvē izbaudīt vēlreiz.
Alūksnes ezerā nav sīgu?
Ir, ir, es pats esmu noķēris. Nav gan vēl izaugušas lielas. Esmu dzirdējis, ka divnieces ir noķertas, un pat uz šķērsbļitku noķertas. Galvenokārt lomos ir 600–900 gramu eksemplāri, noķerti uz mormišku. Tur jau ir tā, ka asaris ir cimperlīgs, tāpēc sanāk makšķerēt ar plānām auklām. Ja paņem sīga, tā sāk diktēt noteikumus. Tā lielākie eksemplāri ir aizgājuši. Šī nebija sīgu sezona, bet pērn divas noķēru un atlaidu. Ir gadi, kad tās ķer vairāk.
Par copes iespējām šajā ziemā jau nevarēja sūdzēties.
Šis gads bija viens no labākajiem tieši bļitkošanā. Lomi bija pasakaini. Izvilku gan pusotra kilo, gan 1,3 kilo smagu asari, vairākus no kilo līdz 1,1 kg smagus asarus.
Tikai Alūksnes ezerā?
Protams. Man negribas citur makšķerēt.
Jūs kādā intervijā minējāt, ka viens no hobijiem ir vīnogu audzēšana. Vienā no makšķernieku gadagrāmatām, ko astoņdesmitajos gados sarakstīja Ruduļu Juris, bija minēts, ka sapals ir visēdājs, nesmādē ķiršus un ērkšķogas. Neesat mēģinājis pievilināt sapalu ar vīnogu?
Pagaidām nē, bet par Ruduļu Juri ir atsevišķs stāsts. Viņš ir cilvēks, kuram es vienmēr būšu pateicīgs par manis ievešanu makšķerēšanas pasaulē. Dienēju armijā, un šausmīgi gribējās copēt. Nu tā, ka šausmīgi. Līdzi bija žurnāls “Zvaigzne”. Tajā makšķernieku lapu gatavoja Ruduļu Juris. Domāju, ka jāaizraksta redakcijai, bet nebiju pārliecināts, vai man atbildēs. Prasīju, vai Latvijā var noķert varavīksnes foreles, un uzrakstīju savas domas par licencēto makšķerēšanu. Un Juris man atbildēja. Sākām sarakstīties. Tas bija 80. gadu sākumā. Juris raksta, ka man padodas rakstīšana, varbūt es varētu kaut ko uzrakstīt makšķernieku gadagrāmatai. Samērā ilgu laiku sadarbojāmies.
Ņemot vērā, ka jums ir daudzi makšķerēšanas sacensībās izcīnīti tituli, kuras no tām ir bijušas visneaizmirstamākās?
Mana pirmā medaļa – Latvijas čempionātā mušiņmakšķerēšanā. Pirmās medaļas nekad neaizmirstas. Arī pirmā čempiona medaļa foreļu spiningošanā.
Sakiet, kā jūs skatāties uz to, ka šodien makšķerēšanas inventāram pievērš reizēm pat varbūt pārāk lielu uzmanību?
Apbrīnoju cilvēkus, kuri visu nedēļu strādā pie datora, skatās ekrānā un brauc makšķerēt, un atkal skatās ekrānā. Tas man liekas kaut kā tā… Jā, tehnoloģijas attīstās, bet, piemēram, live tehnoloģijas mani nesaista. Es negribu būt tas, kas meklē zivi, ieraugu to ekrānā un metu tai mutē mānekli. Protams, tajā ir savas nianses, tas ir jāmāk, jāzina, kā pasniegt mānekli, kā to novadīt. Tie čaļi, kas darbojas ar šīm tehnoloģijām, saka, ka tomēr nav tik vienkārši, nepareizi uzmetīsi, zivs aizbēgs. Bet man gribas, lai copē bišķi ir kaut kāds noslēpumiņš.
Kā skatāties uz to, ka parādās aizvien vieglāks inventārs?
Te ir otra galējība. Esmu pret to, lai zivi ķertu ar pārāk smalkiem rīkiem. It kā no makšķernieka viedokļa – tas ir baigi forši. Ar smalkiem rīkiem prast izvadīt zivi – jābūt lielai meistarībai. Bet siltā laikā foreli nevajadzētu mocīt. Pēc ilgas izvadīšanas zivij muskuļos veidojas pienskābe. Reizēm zivtiņai apstājas sirds, jo tā ir tik intensīvi pretojusies. Tāpēc labāk zivi izvadīt ne tik brutāli, kā vīna korķi ar spēku izvelkot no pudeles, bet ar kātu, kuram ir noteikta izturības rezerve. Asarus bļitkoju ar 0,22 mm vai 0,25 mm monoauklu, jo var pieķerties arī līdaka. Rupjāka aukla vajadzīga arī tāpēc, ka tad šķērsbļitka pareizi izspēlē, aukla mazāk amortizējas, tad bļitka nevar lēkāt auklā, staipīties, tai jāskrien horizontāli uz priekšu, tad tā apstājas un slīd atpakaļ.
Vai atceraties, ka bija īpašs prieks par kādu kātu vai spoli, ko izdevās nopirkt, jo agrāk jau veikalos nekā nebija?
Iespēju robežās vienmēr esmu centies iegādāties kvalitatīvāko inventāru. Kā teica viens pazīstams makšķernieks: dzīve ir jābauda ar lielo karoti. Tāpēc es brīnos par normāli situētiem cilvēkiem, kuri žņaudzas pārdesmit eiro dēļ. Tie viņiem pilnīgi neko nenozīmē. Saka, tas ir dārgi. Paga, kas ir dārgi? Savu pirmo lašu kātu mušiņmakšķerēšanai nopirku līzingā, jo man nebija 400 latu. Daži teica, ka esmu glups – ņemt makšķeri līzingā. Es saku: tu aizej uz spēļu zāli, vienā vakarā nospēlē 300 latus un ar to lepojies. Kāpēc cilvēks var iegādāties skaistu mēbeli līzingā, auto līzingā? Es nopērku līzingā ļoti kvalitatīvu inventāru, jo gūstu baudu no tā makšķerējot. Tieši šādu mirkļu dēļ dzīvoju un strādāju. Man reiz bija mērķis noķert spožo ar paša sieto mušu. Kolas pussalā pirmajā dienā noķēru aptuveni divarpus kilo lasēnu. Pēc tam apsēdos uz akmens un uzpīpēju cigāru. Jo es biju izdarījis to, ko dzīvē vēlējos.
Tagad ir marts, kas makšķerniekiem varētu būt tāds kā tukšais posms, jo ledus daudzviet kļuvis neizturīgs, jānogaida, kad tas izkusīs.
Šogad pirmo reizi ielūzu ledū un izpeldējos. Divas reizes. Nekad dzīvē tā nebija noticis. Un tad kaut kas manā smadzeņu podā sagriezās, un kļuvu ļoti tramīgs. Ja tā nebūtu noticis, tagad noteikti sēdētu uz pēdējā ledus, jo Alūksnes ezerā tas vēl ir samērā labs, lielais asaris tagad ņem. Bet man negribas. Baigi gribu vēl dzīvot, redzēt mazbērnu pieaugam. Tagad gan kaut kur ir vaļā mazās upes, var braukt forelēs, jo marta beigās, aprīlī tās jau ņem. Pēc tam ir Gauja, varu skriet vimbās. Un tad maijs, līdakas. Jūnijā asaris, zandarts. Patīk rudeņos ķert vēdzeles. Tā romantika, tā zvaniņa skaņa. Tumsā kuras ugunskurs, klusums, un domā, kuram zvanīja – tev vai draugam. Tad celies, ieslēdz lukturīti un ej.
Es vienmēr esmu teicis, ka nav tā, ka viena copes disciplīna ir tā foršākā, krutākā. Saka, ka mušiņmakšķerēšana ir elitāra padarīšana. Tas ož pēc snobisma. Ja pieiet copei skaisti un profesionāli, tad ikviena metode ir ļoti interesanta un aizraujoša. Paskat, kā francūži ar smalkiem rīkiem ķer lielās raudas. Tie paši karpinieki vai fīderisti. Tas viss ir skaisti. Tagad gan modes lieta ir ķert plēsīgās zivis, jo man šķiet, ka 70% Latvijas makšķernieku spiningo. Un tas uz dažām ūdenstilpēm veido presingu. Zivtiņa vairs nepaspēj izaugt. Kā pirms dažiem gadiem bija ar Burtnieku ezeru? Daudz balto zivju, tonnām. Visi brauca un velcēja, izķerot līdakas un zandartus. Baltās zivis neviens neķēra, un ezeram uzreiz mainījās ūdens kvalitāte. Sāka ziedēt, smirdēt. Plēsīgās zivis atbild par ūdens kvalitāti. Plēsīgajām zivīm jābūt, bet otra galējība – to nedrīkst būt par daudz. Visam jābūt balansā.
Jums ir kādreiz tā bijis, ka aizbraucat uz copi un neko nenoķerat?
Protams! Pavasarī, kad gribas uz upi, bet saproti, ka par agru, ūdens vēl par aukstu. Tu brauc, lai arī zini, ka aplauzīsies. Jaunībā esmu bijis tik psihs, ka uz upi 15 km gāju kājām. Tad visu dienu pa upi, vismaz 10 km nostaigājot pa krastu, un 15 km atpakaļ. Vismaz 45 kilometri dienā.
Ziemā ir bijuši necopes brīži. Es gan tos nedēvēju par kaut kādiem foršmažora apstākļiem, bet mēģinu situāciju analizēt. Kāpēc man neķērās? Ko es darīju ne tā? Agrāk bija tā – neko nenoķēru, bet parunāju ar vīriem, kuri tajā dienā tika pie loma, un sāku saprast – aha, tātad vaina ir pašā. Vai nu nepareizo vietu izvēlējos, vai ko citu darīju nepareizi. Mans kaimiņš Gunārs, nu jau nelaiķis, bija liels asaru makšķernieks. Ar viņu vienmēr sazvanījāmies un runājām par niansēm. Biji uz sēkļa? Kādā dziļumā ņēma? Uz ko? Otrā dienā aizeju un izmēģinu, un strādā. Kaut kādu niansi atklāju. Tad viņam nekas neķeras, un viņš man zvana. Es saku, lai pamēģina copēt tā. Viņš pamēģina, un tiešām ir. Tad viņš man saka: “Klausies, Garais, es nekad pie āliņģa neesmu sēdējis 20 minūtes!” Bet es viņam saku, ka asaris ir jāsakacina. Sēdi, un asaris pienāks. Un ir! Trīs skaisti asari pēc kārtas. Viņš saka: “Es jau sen būtu aizgājis, ja tu mani nebūtu piespiedis sēdēt.”
Pats arī esat mušas sējis un voblerus gatavojis no koka?
Voblerus un šūpiņus neesmu gatavojis, man nebija tādu instrumentu, bet asaru bļitkas gan taisījām. Pa kluso dabūjām materiālu, no kultūras namiem kāds pārdeva vecos bungu šķīvju komplektus, izveidojām formu un lodējām klāt āķus. Spininga kātus centāmies pārbūvēt. Gribēju, lai būtu skaisti. Makšķerēšanas pirmsākumos foreles ķēru uz upes mailītēm. Lai tās būtu svaigas, zivis turēju divlitrīgā piena kanniņā, ko biju nokrāsojis zaļā krāsā un uzgleznojis foreli. Biju pasūtījis pītu groziņu forelēm. Lai pie upes būtu forši.
Tagad, ja braucu uz upi, nebraucu ķert foreles, bet ķert sajūtas. Man pilnīgi pietiek ar 2–3 stundām pie upes. Kādreiz man vajadzēja skriet, noķert vairāk. Ja draugs noķēra desmit foreles, man obligāti vajadzēja viņu apmakšķerēt, noķert vairāk. Ar gadiem tas pazūd, parādās citas vērtības. Tagad, kad atbrauc draugs, mēs dodamies pie upes, atrodam nokritušu koku, apsēžamies, atveram telefonus un varam sēdēt un rādīt viens otram mazbērnus. Un blakus tek upe. Tik forši!
Kura no zivīm ir visskaistākā?
Visas. Mīļākā pēc skata, protams, ir forele. Avotu pālija ir smuka. Jā, tā ir raibāka, bet tai viss ir skaists. Vēdzele ir ļoti skaista. Katrai zivij savs raksts. Kā cilvēkam pirkstu nospiedumi. Kad noķer ruduli un uzliek to uz ledus, cik tas ir skaists! Kā zelta gabals ar sarkanām spurām. Garšo gan pēc slapjas avīzes, bet zivs ir skaista. Arī ķīsis, tā brūnie, olīvu un bēšīgie toņi. Kad uz to paskaties, saproti, ka tas arī ir ļoti skaists.
Vai zini, kas Latvijas ūdeņiem kaitē vairāk par plastmasas maisiņu? 5+ bīstamākie atkritumi
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
