Pirms nepilniem 20 gadiem bija uznākusi tāda kā copes garlaicība, jo to tik vien darīju, kā braucu zandartos uz dzīvo. Dikti gribējās kaut ko jaunu, un tā laika copes forumos tādu vēlmi arī izteicu. Ilgi nebija jāgaida, un saņēmu ziņu no Uģa par iespēju pievienoties uz foreļu copi. Nekad dzīvē to nebiju darījis, tikai nostāstus dzirdējis, tāpēc, ilgi nedomājot, piekritu. Te nu būs pastāsts par to, kā tad mums tur gāja vai negāja…uzsvars uz negāja.
Sagatavošanās
Skaidrs, ka man nav pilnīgi nekā, vienīgi asaru kātiņš, ar ko kādu rotiņu iemest, bet tas arī viss. Bišķi konsultācijas, un iepirku no mūsu pašu meistara Buma rotiņus ar īstena sudraba lapiņām. Tie tā kā būtu, bet vajag arī brienambikses, kaut kādus furnitūras sīkumus, tādēļ aizdevos uz Salmo, jo zināju, ka tur ir pilnīgi viss. Baigi ieguldīties šajā pasākumā arī negribējās, kā nekā pirmā reize, un diez vai šāda veida cope paliks manā tu dū listā reizi nedēļā. Un vēl jo vairāk par tā laika brīvajām finansēm pat vispār nerunājot, bet, ja vajag kaut ko copei, tad vajag. Iepirku pašas lētākās brienambikses, kuras, kā jau mēs visi zinām, ir pa lielam vienkārši dikti gari gumijas zābaki – smags, neelpojošs gondons… atvainojos par savu franču valodu, bet citādi to izstrādājumu nevaru nosaukt arī šodien. Nu un tad, protams, visādi dubultie griezulīši, lai nevērpj auklu, kaut kādas pavadiņas, un laikam jau esmu gatavs.
Ceļā
Ļoti agrs rīts, vasaras vidus, dienā sola virs 30 grādiem, satiekamies ar Uģi, un mūsu ceļojums var sākties. Uģis saka, ka brauksim tālu – uz Kurzem’, Dievzem’. Precīzāk uz upi – gabaliņu zem ventiņiem. Zinu, ka forelisti savu upju nosaukumus ņem līdzi kapā, bet tās sodības dēļ, ko piedzīvojām, gandrīz vai nebūtu žēl izteikt arī to vārdu skaļi, bet, rakstot šīs rindas, saņēmos, paklusēšu. Ceļš ir ilgāks par ilgu, bet sarunas par copi to vienmēr saīsina, tā arī šajā reizē, un reku šeku asfalts izbeidzas, sākas zemes ceļš, to jau pēc laiciņa nomaina meža ceļš. Braucam mēs ar Uģa dikti svaigu golfiņu. Līkums tāds, līkums šitāds, pa labi, pa kreisi, pa kreisi, pa kreisi, pa labi… Vienvārdsakot esam tik dziļi kaut kur, ka es vēl šodien nesaprotu, kā Uģis to savu točku atrada – toreiz kādas ekspedīcijas bija jāveic, lai to punktu atrastu pirmo reizi. Par ceļa kvalitāti vispār jāpaklusē, jo tur vietām prasījās normāls džips, nevis golfiņš, bet nu jāteic, ka golfiņam lauvas dvēsele, bet ar skaļākiem un mazāk skaļiem baukšķiem pret mašīnas apakšu esam ielīduši kaut kādā nekurienē, un Uģis paziņo, ka esam klāt. Ārā saule jau uzņēmusi apgriezienus – to var ļoti viegli saprast pēc apmēram deviņdesmit astoņiem milzu dunduriem, kuri apsēduši mašīnu, pirms mēs vēl vispār esam durvis atvēruši. Un teikšu godīgi – redzot to skatu, ārā nemaz arī negribas kāpt.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Izcilais sākums
Lai arī paskats ārā līdzinās pēc kaut kādas šausmu filmas sākuma, copēt tomēr gribas ļoti, tāpēc kāpjam vien ārā. Varu pateikt pilnīgi godīgi, ka tādu dunduru daudzumu un izsalkumu es nekad nebiju piedzīvojis un pēc visiem šiem gadiem joprojām neesmu redzējis. Tajā brīdī kodumus saņemam ļoti daudz, attiecīgi arī dzīvītes daudziem beidzas, bet skats no malas, domāju, ir iespaidīgs – vēja ģeneratori vētras laikā diez vai tik ātri kustas, bet Uģim līdzi ir teicama smērīte pret šiem mošķiem. Tā kā viņš ļoti bieži copē Skandināvijas ziemeļos, tur mošķu ir vairāk nekā saprašanas, un viņi izstrādājuši ziedi no bērzu tāss. Ja nekļūdos nosaukumā, to sauc par Vilmas ziedi. Smird briesmīgi, bet tā smaka nepatīk arī dunduriem, un, lai arī virs galvas miljons, kost neviens vairs neuzdrošinās. Tālāk sākas pārģērbšanās. Lai arī karsti ir jau no paša rīta, bet uz plikas miesas vilkt virsū to gumijas izstrādājumu negribas pilnīgi noteikti. Pavelku apakšā termoveļu, kastīti ar rotiņiem brienambikšu iekšējā kabatā, sasienos, un esam gatavi doties kaut kur, kur jābūt upei. Bridiens cauri ellei, un reku arī upe.
Procesijā
Uģis izstāsta plānu – kopā neejam, bet viens otru apejam gar krastu, lai netramdītu viens otra zivis, un vispār labāk esot maksimāli atrasties krastā, nevis brist pa ūdeni. Forele esot tramīgs dzīvnieks, un izbiedēt var elementāri – kaut vai ar paša ēnu. Svīstu kā pirtī, bet uzmanīgi klausos sensejā. Lieki piebilst, ka kopā ar sviedriem tek nost arī Vilmas ziede, un to jūt arī uzmācīgais dunduru mākonis. Atsāku tēlot vēja ģeneratoru, bet taču jācopē. Upe labi ja divus metrus plata, kas ir svārsta metiens, esmu tikai filmās redzējis, bet nekad praktizējis. Par brīnumu pašam, šajā jautājumā piešaujos diezgan labi. Bonuss šim pasākumam, ka, ja sačakarējies meistarībā, tad diezgan bieži vari piebrist un no krasta koka savu mānekli dabūt ārā. Diezgan bieži gan nenozīmē vienmēr, to arī pāris reižu šī pasākuma ietvaros sanāk izbaudīt. Bet, ik palaikam piesaucot visādas mātes un citādas radības, tas metiens tiešām sāk sanākt, un rodas liels prieks tikai par to, ka sanāk iemest tieši tur, kur esmu iedomājies. Diena iesilst, un sviedri tek arvien trakāk. Ā… maza piebilde – katram līdzi ir puslitrs ar dzeramo ūdeni. Man tas beidzas jau pirmajā pusstundā. Labi, ka ūdens upē ir ļoti dzestrs un to var izmantot, lai noskalotu sakarsušo ģīmi un sviedrus, kas acīs kož vairāk nekā regulāri. Pēc katras potenciālas vietas apmētāšanas iebrienu upē un apsēžos, lai aukstais ūdens atvēsina gan bikses, gan arī pašu, jo karsts ir vienkārši vājprātīgi. Ik palaikam satieku arī Uģi, bet ar lomiem nevar palielīties ne viņš, ne arī es. Nav vispār nekā, nu tā, ka vispār nekā. Priekšā upes līkums, to izmētāju, un jālien krastā, lai līkumu apietu un tiktu nākamajā punktā. Izlienu krastā… džungļi – tas ir, maigi sakot. Uzmanu sevi, bet vēl vairāk kātu. Palikt bez tā nozīmētu copes beigas, bet foreli taču gribu ieraudzīt pirmo reizi dzīvē. Džungļi it kā beidzas, a priekšā lauks… nātru lauks. Lai arī neesmu nekāds īsais, nātres augumā virs manis. Daudz… ļoti daudz un biezas. Eju un skaļi lamājos. Gribējās piedzīvojumu Arvītim… nu, lūk, tev piedzīvojums, Arvīti! Brienu jau labu laiciņu un sāku virzību atkal uz upi, priekšā ierastie džungļi, bet upes nav. Brienu tālāk, beidzot saskatu upi. Izlienu pie upes, bet iestājas nenormāls apjukums. Upe pēkšņi tek pretējā virzienā. Kas pie velna notiek, nav ne mazākās jausmas. Mēģinu sasaukt Uģi, bet atbilde neseko. Bļauju kā traks, bet pretī klusums. Izcili… apmaldījos. Un tajā laikā, cik atminos, nekādi GPS telefonā nebija.
Kur esmu, nav ne jausmas. Apsēžos upes krastā un saprotu tikai to, ka upe ir daudz šaurāka, kāda tā bija. Nevienu upi, brienot cauri nātrēm un džungļiem, šķērsojis neesmu, loģiskais saprāts saka, ka esmu pie citas upes. Beigu beigās tā arī ir… esmu izlīdis pie mazākas upes, kas ietek tajā, pa kuru bridām, bet nu paniku paspēju noķert oi, oi, oi. Pēc vēl vairākiem bridiem cauri ellei tieku atpakaļ pie īstās upes, priekšā smuka sērīte, aiz kuras labs padziļinājums pretējā krastā ar siekstām. Par laimi, ar pirmo reizi sanāk izcili precīzs metiens, rotiņu lēnām vadu un tad ieraugu to, ko patiesībā no šī visa brauciena gribēju – forelīte izskrien no padziļinājuma uz sērītes un iebaksta rotiņā. Forele nav liela un rotiņu tikai piebaksta, bet pirmo reizi savvaļā redzu Latvijas foreli. Tikko gribējās teikt, ka prieka pilnas bikses, bet patiesībā biksēs ir tik šausmīgi karsts un slapjš, ka priekam tur vietas nepietiktu.
Atkal apsēžos upē, drusku atvēsinos un turpinu tālāk. A tālāk viss bez izmaiņām – copju nav, zivju nav, paliek arvien karstāk, padzerties gribas vājprātīgi, bet arī tāda opcija vairs nepastāv. Šitā mokoties ar karstumu, džungļiem, nātrēm, dunduriem un citām radībām, noejam labu gabalu un tad abi nonākam pie slēdziena – ko pie velna mēs te cenšamies pierādīt, ejam labāk uz auto un braucam pēc auksta minerālūdens. Uģis atrod meža taku, kura taisnā līnijā teorētiski aizvedīs uz meža celiņu, kur noparkojām auto. Gājiens šausmīgi mokošs, dzert gribas vājprātīgi, karstums pilnbriedā… kā letiņi teiktu #vissslikti.lv. Ik palaikam apstājamies un zem kādas egles mēģinām noķert drusku ēnu un atvilkt elpu, jo ir tik traki, ka liekas – sirds izleks pa muti ārā. Un šis ne tikai man, kurš tur pirmo reizi aizdevies, bet arī Uģim, kam pieredze šajā visā ir vājprātīga. Lēnām, bet mērķtiecīgi tiekam līdz auto. Man prātā tikai viena doma – maksimāli ātri tikt ārā no gondona, jo sajūtas ir vienkārši pretīgas. Uģis atver mašīnu, iedarbina un ieslēdz kondicionieri, lai tas elles karstums, kas tur iekšā, izvēdinās. Abi tikmēr pārģērbjamies, un būtu bijis interesanti tajā dienā uzkāpt uz svariem – pirms un pēc. Mana termoveļa, kas bija apakšā, ir pilnīgi slapja – nu tā, it kā tikko būtu izņemta no veļas mašīnas bez žāvēšanas funkcijas –, viegli piespiežot, no tās vienkārši tek, un nē, gondons nebija caurs. Kamēr es tur mokos ar savām lupatām, Uģis jau pārģērbies un iekāpis auto atvēsināties. Es vēl krāmējos, un noslāpst mašīna. Nodomāju, ka Uģis gan jau kaut ko sadomājis un izslēdzis auto. Pēc mirkļa iedarbina, un tad tā noslāpst atkal. Es jau sāku palikt bažīgs. Pēc mirkļa scenārijs atkārtojas. Tikmēr esmu visu sakrāmējis, ticis sausās ūziņās un būtu gatavs doties tā kā uz Rīgu, bet vispirms uz bodi pēc kaut kā dzerama. Bet auto atkal noslāpst. Iekāpju auto un prasu Uģim, kas notiek, viņš saka, ka deg eļļas lampiņa un pēc iedarbināšanas auto vienkārši izslēdzas. *#&$#@&*# – šeit franču valoda. Kas pie velna? Sākumā domājam, ka varbūt auto saulē ir pārkarsis un tamdēļ met šādas kļūdas. Bet zemapziņā jau šķiet, ka diezi vai. Saku, lai Uģis vēlreiz iedarbina un padod atpakaļgaitā, lai tiekam uz meža celiņa, ārā no garās zāles. Tā viņš arī izdara, un tajā brīdī auto atkal noslāpst. Es izkāpju no auto un palūru, kas notiek apakšā. #*%$#*&#. Apakšā ir panna, kas ir pilna ar eļļu, un tā turpina tecēt, pilēt no kartera. Skaistums neaprakstāms. Acīmredzot turpceļā kāds no tiem akmeņiem, kam pieskārāmies, tomēr nebija nevainīgs uzsitiens, bet gan kartera pārsitiens. A mēs esam ellē ratā, dzert gribas tā, ka gandrīz griez vēnas un dzer asinis, autiņš noplīsis, zonas praktiski nav. Uģim vismaz ir KASKO ar evakuatora nodrošinājumu, viņš dodas pa ceļu uz priekšu ķert zonu un zvanīs evakuatoram, man tikmēr dzert gribas tik ļoti, ka ieskrienu mežā pēc ēnas un saujām plūcu mellenes, lai no tām kaut kādu veldzi iegūtu. Labā ziņa, ka Uģis sazvanījis apdrošinātājus un evakuators būs. Sliktā ziņa, ka nav ne jausmas, kā lai viņam izstāsta, kur tieši esam, un arī tas, ka apdrošinātāji nosedz evakuāciju tikai līdz tuvākajam servisam, kas ir Kuldīgā. Bet mums tak uz Rīgu jātiek! Paiet vismaz pusotra stunda ar daudz apēstām mellenēm, konkrētu besi, izmisumu, kad ieraugām evakuatoru. Labākais, ka tajā brīdī, kad šoferis no tā izkāpj ārā, viņš atver 1,5 l gāzētu Mangali un tik negodīgi gardi padzeras. Mēs ar Uģi saskatāmies un uzreiz dodamies pie viņa ar tekstu – vecīt, sorry, mēs konfiscējam tev ūdeni, pirmajā veikalā nopirksim vietā. Tos ūdens malkus atceros vēl šodien… tik garšīgs ūdens vēl nav bijis nekad. Tālāk jau sākas kaulēšanās ar šoferi, par cik viņš ir gatavs mūs evakuēt līdz Rīgai, līdz Uģa mājām. Teikšu, kā ir… lēti tas nebija, bet citas opcijas vairs nesaskatījām. Pirmais veikals ir mūsējais, un auksts aliņš arīdzan. Tālāk jau tikai atvieglots ceļš līdz Rīgai, kur mani sagaida draugs, kurš aizgādā tālāk uz mājām. Kā Uģis pēc tam noteica… vecīt, tā rūdījās tērauds. Man gan liekas, ka šādu foreļošanu vairāk nekad, nekad nevēlos piedzīvot. Bet… ja paskatās no citas puses, ja aizbrauktu, noķertu pa kādai forelei bez šādiem piedzīvojumiem, tad diez vai man tas tik ļoti iespiestos atmiņā kā šī – mana pirmā pieredze forelēs. Varu tikai pateikt paldies Uģim, ka uzņēma pie sevis auto un ielika man pamatus šādā copē. Pēc tam ar Uģi vairākus gadus esam devušies uz Zviedrijas ziemeļiem pēc milzu alatām un forelēm, bet tie jau ir citi stāsti!
Ne asakas visiem!
Kad jaunieši izgriež pogas sportistiem jeb grūta diena Jūrmalā. BAM Streetfishing līgas 3.posms
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
