Ķīši ir ļoti izplatītas zivis. Tās sastopamas, domāju, visās Latvijas upēs un daudzos jo daudzos dzidrajos ezeru ūdeņos, tām patīk ūdenskrātuves ar smilšainu vai akmeņainu gultni. Zivis ir slavenas ar savām muguras spurām jeb “ērkšķiem”, jo ir asariem tuvi radinieki, kuriem vienlaikus ir spilgtas, bet arī atšķirīgas iezīmes. Garšas dēļ patīk daudziem zivju ēdienu piekritējiem.
Pirms apmēram 40 gadiem izcilais latviešu žurnālists Ruduļu Juris kādā no saviem rakstiem publicēja materiālu, kurā viņš ķīsi nodēvēja par ezera saimnieku, savukārt citā rakstā, kur bija aprakstīts par ziemas copi, Juris ķīsi pieminēja kā brekšu izlūku – vispirms ķeroties ķīši un tikai tad pie barības un ēsmas klāt tuvojoties brekšu kungi un kundzes.
Sugas apraksts
Ķīši pieder pie starspuru zivju klases un pie asaru dzimtas. Saldūdens zivis, kas dzīvo dažādās Eiropas ūdenskrātuvēs, kā arī Vidusāzijas ūdens rezervuāros. Ihtioloģijā ir zināmi četri ķīšu veidi, taču Latvijā dzīvo tikai viens, proti, parastais ķīsis.
Interesants fakts. Parastajam ķīsim ir īpašas hromosomas, un tas var hibridizēties ar parastajiem asariem. Parastā ķīša un parastā asara hibrīdiem ir strukturālas starpposma iezīmes, bet parasti pēc izskata tie vairāk līdzinās mātītēm nekā tēviņiem. Šādi hibrīdi aug ievērojami ātrāk nekā parastie ķīši vai asari, kā arī tie ir labāk pielāgoti nelabvēlīgiem apstākļiem, ūdens temperatūrai un tā piesārņojumam, kā arī labāk panes ilgstošu badošanos, sevišķi ziemas periodā. Tajā pašā laikā hibrīdu tēviņi nevar radīt pēcnācējus, savukārt hibrīdu mātītes var radīt pēcnācējus, no kuriem izveidojas gan ķīši, gan asari.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Izskats un īpašības
Daži domā, ka ķīšu izskats ir ļoti primitīvs, bet tā tas nav. Patiesībā jebkura zivs ir interesanta un katrai zivij ir atvēlēta noteikta loma dabā.
Šīs dzimtas pārstāvjiem ir kāda visai dzimtai raksturīga iezīme, tie ir “ērkšķi” uz muguras. Parasti ķīši ir pelēkzaļi ar brūniem plankumiem sānos, to ķermenis ir īss un saspiests sānos.
Ķīša žokļi ir aprīkoti ar sariem līdzīgiem zobiem, taču ilkņu nav, bet žaunu vākiem ir dzeloņi. Galva beidzas ar nedaudz saplacinātu purniņu – muti. Ķīšu zvīņas ir ļoti glumas, un zivis viegli slīd laukā no rokām, taču uz galvas zvīņu nav. Sānu līnija ļoti jutīga un uztver vismazākās ūdens vibrācijas. Vidēji ķīsis var sasniegt līdz 19 cm garumu, bet tā svars nepārsniedz 300 gramus. Dažos avotos var atrast informāciju, ka bija gadījumi, kad tika noķerti indivīdi līdz 30 cm gari un svarā līdz 0,5 kg, iespējams, ķīša vecāki ir bijuši hibrīdi. Lielākais Latvijas ķīsis noķerts Boževas ezerā tālajā 1998. gadā, svēris tas 146 gramus.
Ķīšiem ir arī vairākas papildu raksturīgas izskata iezīmes:
1. masīva galva, kuras tilpums ir līdz trešdaļai ķermeņa;
2. galva un spuras ir tumšā krāsā;
3. acis izliektas, bet to varavīksnene ir zilgana;
4. sānu spuras ir bezkrāsas;
5. papildu “ērkšķi” uz žaunām, tās zivis pielieto, ja jūt briesmas;
6. ķīsim nav sarkanu spuru kā asarim.
Visas ķīša izskata īpatnības ir saistītas ar to dzīvošanu un lai nodrošinātu sev pienācīgu aizsardzību.
Kur dzīvo ķīši?
Ķīši meklējami tikai saldūdenī, tie no sālsūdens izvairās. Šīs asaru dzimtas zivis galvenokārt uzturas uz gultnes, reti kad tie pamet ūdenskrātuves apakšējos slāņus. Iemesls pavisam vienkāršs – pie gultnes ūdens ir dzidrāks, tiem nepatīk arī straume, tie cenšas atrast sev klusu vietu, kur ūdens ir vēsāks, bet barības vairāk.
Dzīves apstākļu ziņā zivis nav prasīgas. Ķīši var lieliski dzīvot pat upēs, kas tek caur pilsētas teritoriju un tiek piesārņotas ar dažādiem atkritumiem, taču tie nemaz neietekmē ķīšu dzīves kvalitāti, protams, ja piesārņojums ir mērens. Svarīgākais normālai ķīšu dzīvei ir pietiekams skābekļa daudzums ūdenī. Tāpēc zivis vispār nedzīvo pilnīgi stāvošā ūdenī, bet vislabāk jūtas lēni tekošā ūdenī.
Ķīšiem gluži tāpat kā vēdzelēm patīk vēss ūdens. Sākoties vasarai, kad ūdens sasilst vairāk par 20 oC, ķīši ir spiesti meklēt vēsākas vietas, kā arī zivis kļūst daudz lēnākas, gribētos pat teikt, mazkustīgākas. Rudenī, kad ūdens atdziest, ķīši pamostas un aktīvi meklē barību. Bieži vien makšķernieki šķendējas, ka tas jau atkal puņķutapa ķīsis. Tikai pavasarī ķīši dzīvojas pa sēkļiem, pārējā laikā viņiem tur ir par karstu. Ziemā ķīši nonāk lielā dziļumā un tur pavada visu ziemas laiku.
Interesants fakts. Ķīši nepanes spilgtu gaismu, tas ir vēl viens iemesls, kādēļ ķīši mīt galvenokārt uz gultnes. Ķīši nemigrē lielos attālumos, jo viņi ir par slinku.
Iecienītākās ķīšu vietas ir pie stāviem krastiem un nogrimušiem kokiem.
Ķīši ļoti interesanti pārziemo
Ķīši atrod vietu seklā ūdenī, kur blakus atrodas kāda ieplaka vai bedre, pirms ūdenskrātuve pārklājas ar ledu, tie atrodas seklajā ūdenī. Ūdens temperatūrai pazeminoties, tie pamazām virzās uz bedres malu, līdz ar pirmo ledu ķīši ieslīd bedrē, tur veidojot lielus un ļoti lielus barus. Līdz pirmajam atkusnim zivis pilnībā atsakās no barības. Ja ūdenskrātuve neaizsalst, tad ķīši turpina baroties, taču ne tik aktīvi kā citos gadalaikos.
Ar ko ķīši barojas?
Ķīši ir plēsēji, jo tie nekad nelieto augu barību. Būtībā ķīši pārtiek no sīkajiem vēžveidīgajiem, kā arī dažādu kukaiņu kāpuriem. Ķīši nav konkurenti nedz līdakām, nedz zandartiem u. c. plēsīgajām zivīm. Var uzskatīt, ka tie par barību sacenšas ar raudām, karūsām, brekšiem un citām baltajām zivīm, pārtiek no dažādiem bentofāgu ēdieniem.
Interesants fakts. Ķīsis var medīt pilnīgā tumsā. Viņam nav nepieciešama redze, lai meklētu sev barību, viņiem ir teicami attīstīta sānu līnija, kas uztver pat vismazākās ūdens svārstības, palīdzot atpazīt laupījuma tuvošanos pat no ievērojama attāluma.
Ķīši neatsakās nobaudīt arī zivju ikrus, zivju kāpurus un pavisam mazas zivtiņas. Šī iemesla dēļ tie nodara būtisku kaitējumu citām populācijām. Ir ziņas, ka ķīši var ķert arī kukaiņus, kas nokrīt uz ūdens virsmas. Biežāk šādus kukaiņus savāc ķīšu mazuļi un jauni indivīdi, kuri vēl nevar vai nemāk medīt lielāku barību. Kopumā barības izvēle ir atkarīga tieši no zivju lieluma. Pati pirmā barība ir paši sīkākie vēžveidīgie jeb tā saucamie “dīķa putekļi”. Zivtiņām kļūstot lielākām, mazuļi barojas ar mazajiem vēžveidīgajiem, dafnijām, ciklopiem, augot tie jau uzturā lieto arī motili. Jaunie pieaugušie ķīši labprāt vēlas nobaudīt visdažādākos tārpus, kāpurus un pat dēles. Bet pieaugušie lielie indivīdi dažkārt neatsakās sarīkot pavisam mazo zivtiņu medības.
Interesants fakts. Ķīši ir ļoti badīgi. Principā viņi baroties var visa gada garumā, arī ziemā, kad praktiski citas zivis ir kļuvušas ļoti kūtras. Ir brīdis, kad ķīsis par barību izrāda pavisam minimālu interesi. Taču, pateicoties aktīvam dzīvesveidam, ķīši nav pakļauti aptaukošanās briesmām, kā tas ir dažiem citiem zivju veidiem. Visbiežāk ķīši medī krēslas laikā, tad ķīšiem ir vislielākā ēstgriba. Tieši tāpēc ķīši aug visa gada garumā. Bet tajā pašā laikā visgrūtākais posms, kad atrast barību, lai sevi pabarotu, ir ziemas periods. Izrādās, viņi nejūt sāta sajūtu.
Rakstura un dzīvesveida īpatnības
Ķīšiem patīk vēss ūdens. Kad ūdens temperatūra paceļas, tie meklē patvērumu strautu grīvā vai slēpjas ēnainās vietās. Tur tie var dzīvot visu vasaru. Tur dzīvo arī ķīšu delikatese, kam arī nepatīk siltais ūdens, proti, sānpeldes. Ja ir iespējams, tie vasarā cenšas doties uz tuvējo upi, kur sameklē dziļāku bedri un apmetas tajā uz mūžu.
Vajadzības gadījumā ķīši var dzīvot arī straujākās vietās. Bet tāpat kā citas uz gultnes dzīvojošas zivis ķīsis centīsies paslēpties zem kāda akmens vai siekstas vai ielīst kādā alā, lai noslēptos no straumes un justos ērti pat tādā vietā. Kopumā ķīši ir miermīlīgas zivis. Viņi lieliski sadzīvo cits ar citu kā vienas sugas zivis, pat ja vienā vietā dzīvo dažāda vecuma un izmēra ķīši, tie nekonfliktē cits ar citu pat barības dēļ.
Interesants fakts. Ķīšu apdzīvotajā vietā neviena cita zivs, izņemot vēdzeli, nevar uzturēties.
Foto: Tiit Hunt, Wikipedia
Ķīšiem parasti nepatīk mainīt savu mītnes vietu. Varētu teikt, ka tiem nav raksturīga migrācija. Ķīši to dara tikai piespiedu kārtā, kad ūdens sasilst līdz kritiskajam līmenim. Šādā gadījumā ķīši dodas uz citām vietām, meklējot vēsāku ūdeni. Kad vasara paiet un pienāk rudens, ķīši sāk aktīvi grupēties, izvēloties sev piemērotu dzīvesvietu, kur ir pietiekami daudz barības un arī slēptuves. Starp citu, tieši šajā laikā tie kļūst par vieglu laupījumu citām plēsīgajām zivīm.
Interesants fakts. Lielākie sugas eksemplāri uz ziemošanas vietām dodas ātrāk nekā sugas jaunuļi. Agrā došanās uz dziļumu ir nepieciešams pasākums. Gadās, ka spēcīgais vējš uz zemes izmet tos ķīšus krastā, kuriem nebija laika atstāt seklās vietas, un parasti tās ir šī pavasara zivtiņas.
Nārsts
Ķīši vienmēr dodas nārstot agrā pavasarī. Ezeros vai dīķos tas notiek pašā ledus kušanas jeb iziešanas sākumā, bet upēs – parasti līdz brīdim, kad sākas pali. Gandrīz vienmēr tās ir marta beigas vai aprīļa sākums. Ķīšiem nav īpašas sagatavošanās šim svarīgajam dzīves posmam. Viņi var nārstot pilnīgi jebkurā ūdenskrātuves daļā. Ķīši nārsto tumsā, kad jau sācis krēslot, vai naktī. Iepriekš zivis pulcējas lielos baros, kurā ir vairāki tūkstoši dzimumgatavību sasniegušu īpatņu.
Viena mātīte vienlaikus var iznērst no 50 līdz 100 tūkstošiem ikru. Šos ikrus savieno gļotāda. Par ikru šūpuli kļūst akmeņi, aļģes, koku saknes, kā arī citi nelīdzenumi, pie kuriem ikriņi pielīp. Kāpuri izšķiļas pēc apmēram divām nedēļām. Gandrīz uzreiz viņi sāk aktīvi patstāvīgi baroties un augt. Ķīši dzimumgatavību sasniedz 2–3 gadu vecumā.
Interesants fakts. Ķīšiem dzimumgatavība nav atkarīga tikai no vecuma, ļoti svarīgs faktors ir ķermeņa garums. Tiek uzskatīts, ka šim nolūkam zivīm jāaug līdz 10–12 cm. Mazāka izmēra mātītes vai pirmo reizi nārstojošās mātītes var iznērst ne vairāk kā divus tūkstošus ikru.
Foto: Ron Offermans, Wikipedia
Ķīšus nemaz nevar uzskatīt par ilgdzīvotājiem. Mātīte normālos sadzīves apstākļos var nodzīvot līdz 11 gadu vecumam, bet tēviņi nodzīvo ne ilgāk par astoņiem gadiem. Ihtiologi lēš, ka diemžēl zivis bojā iet agrāk nekā minētajā vecumā. Vairāk nekā 90% dabā sastopamo ķīšu ir indivīdi, kuri vēl nav sasnieguši trīs gadu vecumu. Lielākā daļa jauno zivju nesasniedz dzimumgatavību aktīvās dabiskās konkurences, slimību, kā arī skābekļa un barības trūkuma dēļ, sevišķi ziemas periodā. Tieši tas izskaidro tik lielu ikru skaitu, ko iznērš viena mātīte. Ļoti bieži tikai 1–2 īpatņi no viņiem izdzīvo līdz “pilngadībai”, lasi, dzimumgatavībai.
Ķīšu ienaidnieki
Daudzi uzskata, ka ķīši, pateicoties “ērkšķiem”, ir pilnībā aizsargāti no ienaidniekiem. Patiesībā tas tā nav. Lai gan tiem ir diezgan asi ērkšķi, tomēr savvaļā tiem ir arī daudz ienaidnieku. Visas plēsīgās zivis ķīšiem ir ienaidnieki. Zandarti, līdakas, sami un sevišķi vēdzeles labprāt vēlēsies nobaudīt ķīsi, it īpaši tas ir ar jaunajiem īpatņiem. Plēsīgās zivis uzbrūk ķīšu jaunuļiem, jo to ērkšķi vēl nav pārāk cieti.
Tajā pašā laikā lielas briesmas ķīšiem nodara arī ūdensputni. Zivju gārņi, kormorāni un stārķi viegli noķer krastam tuvu esošos ķīšus. Atkal lielākā daļa noķerto zivju ir to mazuļi un jaunuļi. Tas ir bīstami visai zivju populācijai kopumā.
Kā ienaidnieku vēlos pieminēt cilvēkus. Ķīši tiek aktīvi makšķerēti dažādiem mērķiem, tāpēc to skaits krasi samazinās. Pašpasludinātais dabas karalis cilvēks kaitē ne tikai sugai, bet dabai kopumā.
Vēl kāds ne mazāk svarīgs iemesls ir vides piesārņojums. Visas zivis, tostarp ķīši, var dzīvot tikai tīros ūdeņos. Ja cilvēks strauji sāk piesārņot ūdeni, tad zivis pamet piesārņoto vidi un dodas meklēt laimi uz tīrākiem ūdeņiem, tādējādi cilvēks nodara ne tikai tiešu, bet arī netiešu kaitējumu dabai, tostarp zivīm.
Sugas populācija un statuss
Mūsdienās ir ārkārtīgi grūti novērtēt precīzu ķīšu skaitu dabā. Iemesls tam ir tāds, ka tie apdzīvo daudz ūdenskrātuvju. Ir pat grūti iedomāties, kurā no tām cik daudz ķīšu var dzīvot. Tāpēc dabā nav iespējams precīzi aprēķināt populācijas lielumu.
Ķīši pieder pie to zivju kategorijas, kuru skaits strauji samazinās, un tāpēc nepieciešama aktīva makšķernieku aizsardzība. Makšķerniek, ja tev ir pieķēries ķīsis, nu nekāp tam ar kāju virsū (esmu redzējis tādus skatus), ja nevajag – atlaid, kāds to apēdīs gardu muti.
Ķīši nav īpaši populāri kā makšķerēšanas objekts. Tajā pašā laikā mākslīgos apstākļos šīs zivis netiek audzētas, tātad atliek tikai īpatņi, kas noķerti dabiskajās ūdenskrātuvēs. Zinātāji lēš, ka bez ķīša treknās gaļas nav iedomājama zivju zupa.
Kāds droši vien, izlasot manu aprakstu par ķīsi, tūlīt iekliegsies, ko tas Raivo muld, ķīši apēd simtiem ikru un kāpuru, jāpalīdz dabai saglabāt vērtīgās zivis, bet no ķīšiem jātiek vaļā ar jebkurām metodēm. Atbildēšu šiem cilvēkiem vienkārši – nemaisies, draugs, tur, kur tavu padomu neprasa, neiemaisies dabā! Ķīsis ir barība citām ūdenskrātuvē mītošām zivīm. Mēs, atgūstot neatkarību, saņēmām upes ar zivīm, ar putniem. Kas tur ir šodien? Pareizi, dzīvības tikpat kā nav, jo mēs uzbūvējām uz mazajām upītēm HES un iztaisnojām, lasi – izvarojām, upes, bet tas jau ir cits stāsts.
Tiešraide no Zander Pro Open kvalifikācijas. Kā Jānim Mangulim un Jānim Zariņam pagāja treniņi
Kā nočakarēt zeltu pasaules čempionātā. Krišjānis Lisovskis. “Ķeram lielo!” #5 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
