Makšķerēšana
Ziemas makšķerēšana

Dažkārt ar pludiņu ir labāk!0

Ir vērts piedalīties pamācošās makšķerēšanas paraugstundās un visu tur notiekošo atcerēties, vēlāk pat pierakstīt. Tās makšķerēšanas gudrības, ko mantojumā atdod vec-meistari, ir nenovērtējamas un lieti noderēs turpmākajās copmaņa gaitās.

Kādā ziemas dienā mans paziņa Jāņonkulis uzaicināja uz raudu copi kādā nelielā ezeriņā Limbažu rajonā. Pastāstīja, kā gājis, cik daudz zivju saķēris, bet aizmirsa pateikt, ka raudas ķēris tikai ar pludiņa mazmakšķerīti. Esmu zvērināts mormišku piekritējs, par pludiņiem pat domājis nebiju.
Lūk, jau aust jauns dienas rīts. Šodien jābūt labai copes dienai, tiek mainītas gan ēsmas, gan mānekļi un vietas, bet aktīvās copes izpaliek. Nav ko brīnīties, janvāris ir tāds mēne-sis, kad katrā ūdenskrātuvē zivis copē citādi. Jāpamēģina pie šīm niedrēm. Pēc brīža piesakās pirmā rauda, pēc dažām sekundēm piesakās neliels asarītis. Viss, zivis vairs necopē. Kur ir pieļauta kļūda? Varbūt mainīt mormiškas spēli? Šādus jautājumus nereti makšķernieks pats sev uzdod, bet atbildi ne vienmēr atrod.
Vispirms bļitkotājam ir jātiek skaidrībā, kādas zivis viņš vēlas ķert. Doties uz copi un ķert to, kas ķeras, bieži vien ir veltīgs laika patēriņš, tāpēc mājās ir jāsagatavo inventārs at-tiecīgai zivij. Laikam jau populārākās zivis ziemā ir asari un raudas. Par asariem jau runāts un rakstīts ļoti daudz, tāpēc neatkārtošos un ķeršos pie raudu copes īpatnībām.
Laikam jau neatklāšu Ameriku, ja teikšu, ka raudas dzīvo un barojas bariņos. Līdz ar ūdens atdzišanu raudas pārvietojas uz dziļākajām ūdenskrātuves vietām, šajās vietās veidojas raudu bariņi. Interesanti, ka bariņā pulcējas tikai viena izmēra zivis. Tādējādi, ja šajā vietā uzturas un ķeras nelielās zivtiņas, tad ir minimālas cerības noķert lielākas raudas. Protams, ir iespējami arī izņēmumi. Piemēram, ļoti daudz kas ir atkarīgs no barības bāzes ūdenskrātuvē, laika apstākļiem, kā arī no ūdens līmeņa, tāpēc barības meklējumos raudas bieži vien pārvietojas tikai kādā noteiktā rajonā, kur ir daudz dažādas barības, tādējādi makšķernieka lomā var būt arī dažādu izmēru zivis.
Raudas todien ķērās tiešām pasakaini, kā Jāņonkulis nosēdās pie viena no āliņģiem, tā arī ķēra zivis tikai no tā. Es savukārt kā negudrs skraidīju pa ezeru raudu meklējumos. Gan iebaroju dažus no āliņģiem, gan arī mainīju mānekļus, bet vēlamais rezultāts izpalika. Uz kustīgu mormišku raudas nereaģēja, bet nereti pieteicās uzmācīgie ķīši. Mēģināju raudas piemānīt arī ar nekustīgu mormišku, bet īsto copes brīdi redzēt nevarēja, tāpēc nekāda dižā loma nebija, lai gan ar šādu metodi dažkārt biju guvis visai iespaidīgus breksēnu lo-mus.
Jau zaudējis cerības atrast vērā ņemamas zivis, devos pie kolēģa. Vecmeistars vilka vienu raudu pēc otras un dažu stundu laikā bija savilcis visai iespaidīgu lomu. Tātad ezerā raudas ir, turklāt lielā daudzumā.
– Liec mormišku malā, ņem mazo pludiņu un sāc ķert zivis! – skarbi noteica Jāņonkulis un pievērsās savai mazmakšķerītei, jo viņam pieteicās kārtējā rauda.
Vienai no savām makšķerītēm veikli pieliku pludiņu, dažas mazas skrotītes, lai tas pludiņu novilktu zem ūdens, un tomēr piesēju nelielu mormišku, uzspraudu dažus koši sarkanos motilīšus un ielaidu iepriekš iebarotajā āliņģī.

Ilgi gaidīt nevajadzēja, pēc brīža pludiņš uz-nira āliņģa virspusē, un pirmā vērā ņemamā rauda jau uz ledus.

Copītes bija diezgan biežas, bet ar pieciršanu neveicās. Mormiška laikam ir par smagu, raudas, pieskaroties ēsmai, sajūt aizdomīgu smagumu un nekavējoties cenšas ēsmu izspļaut. Izvilku tikai tās dažas raudiņas, kas ēsmu ir ierijušas dziļāk un, izspļaujot ēsmu, mormiškas āķītis pats ieķēries zivs mutē.
“Tā ilgi turpināties nevar, kaut kas ir jāmaina,” es nodomāju un vienu no savām mīļākajām mazmakšķerītēm veikli pārtaisīju par pludiņmakšķeri.
Uz 0,12 mm aukliņas uzliku pludiņu, aptuveni 30 cm virs āķīša uzvēru nelielu svina olīvīti un piesēju pašu mazāko āķīti, kādu varēju atrast savā āķu arsenālā. Copītes kļuva biežākas, un arī loms jau iespaidīgāks. Protams, ar vecmeistara meistarību sacensties vēl pāragri, tomēr ar lomu biju apmierināts.
Iegādājoties ziemas mazmakšķerīti, kas pārsvarā tiks izmantota kā pludiņmakšķerīte, raugiet, lai tai būtu kājiņas. Tās ērti novietojamas uz ledus, un copes brīdī kātiņu varēsiet ātri satvert pat tad, ja rokās ir biezi cimdi. Šīs kājiņas tiek gatavotas no izturīgas plast-masas.
Mazmakšķerīte uz ledus jānovieto tā, lai spices galiņš atrastos virs āliņģa centra. Tas ir ļoti svarīgi, it īpaši tad, ja āliņģis ir šaurs un pludiņš un tievā aukliņa ātri var piesalt pie āliņģa malām.
Makšķerējot ar pludiņmakšķeri, vienlaikus var izmantot divus kātiņus, kas viens no otra ir aptuveni 15–20 cm attālumā.
Vairākus gadu desmitus populāra bija monofilā makšķeraukla, tagad arvien lielāka piekrišana tiek dota pītajām auklām. Kvalitatīvas pītās auklas ir gludas, superizturīgas un arī ziemā nesasalst, ja tās ir iepriekš apstrādātas pret mitrumu ar silikonu. Darbojoties ar pīto aukliņu, ideāli ir, ja tās diametrs būtu 0,06–0,10 mm, bet monofilajai auklai jābūt 0,10–0,15 mm diametrā. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no zivju izmēriem. Monofilai aukliņai ir vēl viens pluss, tā nedaudz staipās, tas ir īpaši svarīgi, ja pieteikusies liela zivs. Daži no lasītājiem tagad iesauksies – bet pītajai taču ir liela celtspēja! Jā, bet baudu taču makšķernieki gūst no cīnīšanās ar zivi, nevis izraujot to no ūdens. Arī zivīm ir jādod ies-pēja sevi uzvarēt. Un tomēr, jo tievāka makšķeraukliņa, jo grūtāk tā būs ūdenī pa-manāma, jo biežākas būs copītes.
Uz mazmakšķerītes spolītes ieteicams uztīt 20–25 metrus aukliņas.
Kā gan pludiņmakšķerei iztikt bez pludiņa? Pludiņš tāpat kā vasarā signalizē par vismazāko zivs pieskārienu, tāpēc tam ir jābūt ļoti vieglam, kā arī koši krāsotam.
Kādreiz makšķernieku veikalos nevarēja iegādāties pludiņus, tāpēc copmaņi pārsvarā tos gatavoja paši no koka (priedes) mizām un mājās grieza, slīpēja un krāsoja. Tagad veikalos piedāvā pludiņus, kas gatavoti no putuplasta, tie ir viegli un ideāli piemēroti ziemas makšķerēšanai.

Ziemā, kad gaisa temperatūra ir mīnusos, pludiņš nedrīkst atrasties ūdens virspusē, jo tad tas ātri apledos un kļūs nejutīgs. Mazliet jocīgi skan, vai ne, bet pludiņš no sala ir jāpasar-gā, iegremdējot to 2–3 cm zem ūdens.

Tātad, lai pludiņš atrastos zem ūdens līmeņa, kā arī lai ēsma ātrāk sasniegtu vajadzīgo dziļumu, nepieciešams izmantot svina skrotis vai dažādu izmēru svina olīvītes. Ja gaisa temperatūra ir 0 grādu vai pat plusos, tad var iz-mantot pludiņu ar smailu augšgalu, kas turas 2–3 mm virs ūdens.
Ja makšķerē straumē, iepriekš jāpārbauda, vai atsvars un pludiņš atbildīs straumes stiprumam. Pārāk vieglu svariņu straume kopā ar ēsmu nesīs lejup, bet maza izmēra pludiņš neizturēs straumes nostieptās auklas svaru un papeldēs zem ledus.
Interesanti, ka copes brīdī pludiņš pārsvarā uznirst, bet pastāv iespēja, ka tas ienirst vēl dziļāk vai pavirzās sāņus. Piecirtienam jāseko nekavējoties. Un sākas ilga cīņa, kas ne vienmēr beidzas ar makšķernieka uzvaru, dažkārt nākas atzīt arī pretinieka – zivs – pārākumu. Noteikti daudziem copmaņiem ir bijuši brīži, kad lielā zivs, ieraudzījusi āliņģa gaismu, saņēmusi pēdējos spēkus, pie paša āliņģa malas atbrīvojas, tāpēc arī ziemā vēlams uz ledus ņemt līdzi gafu. Šis asais instruments noderēs.
Āķu izvēle ir atkarīga no izmantojamās ēsmas, bet jebkurā gadījumā tam jābūt tievam, asam un izturīgam. Dzīvajai ēsmai (dažādiem kāpuriem un tārpiņiem) parasti lieto mazus un nesaliektus āķīšus, bet, ja tiek izmantota maizes lodīte vai sliekas, tad āķis jāizraugās lielāks un ar nelielu izliekumu.

Vasarā, liekot uz āķa vairāk tārpiņu, ir cerības noķert lielāku zivi, ziemā šis variants neder, vairāk par četriem kāpuriem spraust uz āķa nav ieteicams, jo tie var traucēt zivs pie-ciršanu. Dažkārt pat labāk, ja uz āķa liek tikai vienu kāpuriņu.
Nereti karpu dzimtas zivis, satvērušas kāpurus, izsūc to saturu, bet kāpuriņu ādiņas pal-iek, un zivis tās izspļauj. Asari un ķīši ir rijīgi un, ieraudzījuši delikatesi, ilgi nedomājot, norij vai precīzāk būtu teikt – ierij.
Latvijas ūdenskrātuves ir bagātas ar dažādiem ūdensaugiem. Ziemā ūdensaugi atmirst un līdz ar to patērē daudz skābekļa, kā ļoti pietrūkst tieši zivīm. Šādās seklās, aizaugušās vietās zivis kļūst mazaktīvas, bez apetītes un pilnībā ignorē tām piedāvātos mānekļus.
Cita lieta ir dziļās ūdenstilpēs, kur ir tīrs un tekošs ūdens, kur zivīm vieglāk elpot un līdz ar to tās ir aktīvas. Bezcopes dienas šādās vietās var izskaidrot ar mainīgiem, nenoturīgiem laika apstākļiem. Zivis par ēsmu neinteresējas, ja ir krasi mainīgs atmosfēras spiediens, biežas temperatūras maiņas, stiprs vējš, it īpaši ja pūš ziemeļu, ziemeļaustrumu, ziemeļri-etumu vējš.
Zivīm ziemā var piedāvāt visdažādākās ēsmas, bet labākus panākumus tomēr var gūt, ja tiek izmantoti trīsuļodu kāpuri vai baltie gaļas tārpiņi. Zivīm šie kāpuri ir pierasti un neat-baida, dažkārt uz slieciņām ilgi jāgaida cope, rodas pat tāda sajūta, ka zivis no sliekām izvairās. Zivis piesaista ne vien ēsmas izmēri, bet arī krāsa. Protams, iespējami ir izņēmumi. Piemēram, ar sliekām labākus panākumus var gūt ziemas otrajā pusē vai beigās, kad upēs un ezeros ietek palu ūdeņi un dažādi strautiņi, kas līdzi nes sliekas un citus kukainīšus. Makšķerējot ar augu valsts barību, zivis piesaista mīklas vai maizes lodītes smarža.
Arī ziemā būtu vēlams āliņģi iebarot. Iebarošanai izmanto speciālas barotavas, kas ir pildītas ar visdažādāko ēsmu. Ir dažādas iebarošanas ēsmu receptes, bet atzīstamus panākumus var gūt, ja barotavā ieber trīsuļodu kāpurus un dūņas. Straume izskalo dūņas un trīsuļodu kāpurus, kas veido tādu kā mākonīti, kurā peld zivju delikatese – trīsuļodu kāpuri. Šādi var pievilināt gan raudas un brekšus, gan arī asarus.
Var jau izlīdzēties arī ar augu valsts iebarošanas ēsmas receptēm, kas ir dažādas, bet nereti zivis šos iebarošanas kalnus, ko samet makšķernieki, nemaz neievēro. Tomēr ir viens risinājums, kas palīdzēs zivīm atrast barību – iebarojamajai ēsmai pievienot ko-kosriekstu skaidiņas, kuras var iegādāties jebkurā pārtikas preču veikalā. Skaidiņas ir vieg-lākas par ūdeni un, ceļoties augšā, pacels arī kādu šķipsniņu iebarojamās ēsmas.

Saistītie raksti
Droši vien katram, kas ir bijis uz ledus žibulēt, ir bijuši visai nepatīkami gadījumi, kad, cīnoties ar daudzmaz pieklājīgu zivi, tievā aukliņa pārrīvējas gar āliņģa malām.

Izurbtais vai izcirstais āliņģis ar vižņu kausiņu ir jāattīra no asām ledus drumstalām un vižņiem. Āliņģa malām jābūt gludām, lai aiz tām nevarētu aizķerties tievā aukliņa.
Labākais makšķerēšanas laiks ir klusas bezvēja dienas (gan apmākušās, gan saulainas), labā laikā cope turpinās vai visas dienas garumā.
Makšķerēšanas apstākļiem nepiemērots pludiņš, atsvariņš un pat āķis, kā arī pārmērīgi mīksta mazmakšķerītes spicīte apgrūtina makšķerēšanu un bieži vien iespaido lomu.
Raivo Āķītis

Abonē Lielo Lomu 2022.gadam īpaši izdevīgi ievadod atlaižu kodu SUPERLOMS!

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.