Ik palaikam makšķerēšanas pasaulē uzrodas vai nu jauns makšķerēšanas veids, vai arī kļūst aktuāla kāda konkrēta zivs suga. Visi klusi ķēra lasi, tad bija foreļu bums, cilvēki konvertējās uz brekšiem, un tagad ar tehnoloģiju attīstību daudzi sākuši ķert zandartus. Pēdējās sezonās īpaša aktualitāte ir sams. Pavisam nesen iepazinos ar EDVĪNU MELNI, kurš jau ļoti sen ķer samus un zina par tiem daudz. Ja cilvēks velta laiku kādai konkrētai zivs sugai, viņš noteikti ir saucams par ekspertu. Tādēļ nolēmu iztaujāt Edvīnu, kurš zina atbildes. Esmu pārliecināts, ka arī jums būs interesanti.
Tu kā no debesīm nokriti uz Latvijas samu makšķerēšanas skatuves. Pastāsti par sevi un savu makšķerēšanas pieredzi!
Mana makšķerēšanas pieredze sākās jau bērnībā, vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem. Kopā ar tēvu bieži devāmies pie tuvējām upēm un ezeriem. Upēs tolaik netrūka karpu, lielu raudu un brekšu, bet ezeros visbiežāk varēja noķert līņus un karūsas. Pat ar vienkāršu bambusa kātu varēja nomakšķerēt skaistas zivis, un bērnībā tas man šķita kā brīnums – brīdis, kad pludiņš pazuda zem ūdens, palicis atmiņā kā īpaša sajūta. Vēlāk mani aizrāva spiningošana. Īpaši spilgti atceros savu pirmo alumīnija spiningu, kas pēc katras noķertās līdakas vai asara saliecās kā loks. Tas nebija ideāls rīks, taču tas sniedza man prieku un aizrautību. Toreiz es copēju visu gadu: vasarās ar spiningu un pludiņu, ziemās ar ledus makšķeri. Ar gadiem tomēr sajutu, ka klasiskā cope vairs nesniedz tās pašas emocijas. Droši vien biju sevi tajā izsmēlis, un tad radās vēlme pēc jauna izaicinājuma. Tieši šajā brīdī pirmo reizi nolēmu pamēģināt noķert samu. Tajā mirklī sapratu, ka šī zivs mani aizraus uz ilgu laiku un atvērs pavisam jaunu posmu manā makšķernieka ceļā.
Vai atminies savu pirmo noķerto samu un kāpēc vispār nolēmi, ka nu ir pienācis laiks kļūt par zvērinātu samu mednieku?
Savu pirmo samu es atcerēšos visu mūžu. Tas nebija stāsts par vieglu veiksmi, bet gan par desmitiem dienu un nakšu, kas pagāja bez rezultāta. Pirmajā gadā es lielu samu pat neredzēju – vien pa kādam mazam kurkulēnam pusmetra garumā. Un tomēr katra tukšā nakts lika man gribēt vēl vairāk. Atceros savu pirmo mēģinājumu Koknesē. Paņēmu dažus karpu kātus, iemetu gruntenes ar vistas aknām – tā bija visa recepte, ko toreiz biju atradis internetā. Pirmās divas naktis pavadīju klusumā, vērojot auklas un gaidot brīnumu. Nebija nevienas copes. Atbraucu mājās tukšā un sēdos pie datora ekrāna – meklēju informāciju, pētīju pieredzi, mēģināju saprast, kā pietrūkst. Tad atkal atgriezos uz trim naktīm tajā pašā kempingā. Un atkal – klusums. Tikai saimnieks tajā laikā noķēra nelielu, ap 80 centimetrus garu samu. Tas bija brīdis, kas man iedūra visdziļāk, – kā var būt, ka citiem izdodas, bet es, kurš vienmēr bērnībā atgriezās mājās ar zivi, palieku tukšā? Tā tas turpinājās: trīs naktis, pēc tam vēl trīs, un atkal nekā. Biju kā apmāts. Jo vairāk man nesanāca, jo vairāk gribējās turpināt. Tas bija kā dzīvē – reizēm mēs visvairāk tiecamies pēc tā, kas nav viegli sasniedzams.
Kad sākās otrā sezona, sapratu, ka vajag mācīties no pašiem labākajiem. Devos uz Eiropu pie pieredzējušiem gidiem, skatījos, kā viņi strādā, mācījos katru niansi. Atgriezos Latvijā jau ar pavisam citām zināšanām, un tad tas beidzot notika. Pēc aptuveni sešdesmit dienām uz ūdens es noķēru savu pirmo samu – ap 1,80 m garu. Tajā brīdī viss, kas bija bijis pirms tam – tās tukšās naktis, nogurums, šaubas –, pārvērtās milzīgā priekā. Tas bija brīdis, kas lika saprast: jā, šī ir zivs, kurai es veltīšu sevi daudz nopietnāk nekā jebkurai citai.
Kas tev neļauj zaudēt interesi par šo zivs sugu?
Sams mani aizrauj ar to, ka katru reizi viss sākas no nulles. Tā nav zivs, kuru var apmānīt pēc vienas receptes, – sams mācās, pielāgojas un ir vienmēr kādus desmit soļus priekšā. Tas, kas vakar nostrādāja, šodien var vairs nestrādāt. Un tad tu sēdi laivā, skaties ūdenī un domā: kā mainīt spēles noteikumus? Tieši tas man patīk – sams liek domāt, eksperimentēt un katru reizi meklēt jaunu pieeju. Piemēram, tu maini drifta ātrumu, citreiz pamaini leņķi vai ēsmas materiālu. Pat klusums laivā var būt izšķirošs. Un katru reizi ir sajūta, ka šī zivs tevi pārbauda, vai esi gatavs spert nākamo soli. No bioloģijas viedokļa tas nav brīnums. Sams ir īsts ūdens analītiķis: ar sānu līniju tas jūt zemfrekvenču vibrācijas un straumes, ar jutīgajām ūsām uztver garšas un pieskārienus, bet ar īpašu aparātu dzird pat vissmalkākās zemūdens skaņas. Turklāt tas spēj mācīties un izvairīties no riskiem – tas nozīmē, ka vienu un to pašu kļūdu tu otrreiz vairs neatkārtosi. Laikam tā ir galvenā lieta, kas mani pie šīs zivs saista. Ja tas būtu viegli, droši vien sen būtu zaudējis interesi. Bet sams katru reizi izaicina, un man patīk šis ceļš: mācīties kopā ar zivi, nevis tikai noķert to.
Kādas samu sugas visbiežāk sastopamas mūsu reģionā? Vai atšķiras šo sugu uzvedība?
Latvijā mēs sastopam parasto jeb Eiropas samu (Silurus glanis) – tā ir lielākā saldūdens zivs visā Eiropā un arī mūsu upju un ezeru valdnieks. Šeit citu samu sugu nav, taču Eiropā tās ir: piemēram, Itālijā ir vietējie endēmiskie sami, Grieķijā – marmora sams (Silurus aristotelis). Tomēr, runājot par Latviju, stāsts vienmēr būs par Silurus glanis. Kas ir interesanti – bioloģiski tā ir viena un tā pati suga, taču uzvedība mainās atkarībā no vides. Dienvidos, piemēram, Spānijas Ebro vai Itālijas Po upē, sams ir daudz aktīvāks: barības tur ir vairāk, ūdeņi ir siltāki, un bieži vien sams dzenas pēc laupījuma pat dienas laikā. Savukārt Latvijā, īpaši Daugavā, šis pats sams uzvedas citādi – mūsu klimatā tas ir piesardzīgāks, aktīvāks galvenokārt naktīs un ļoti atkarīgs no ūdens temperatūras. To esmu novērojis arī pats. Kad copēju Spānijā, redzēju, kā sams dienā agresīvi reaģē uz mānekli, savukārt Daugavā tajā pašā laikā būtu klusums. Šis kontrasts ļoti labi parāda, cik elastīgi šī zivs spēj pielāgoties videi.
Un tas nozīmē, ka vienas receptes nav. Katrs ūdenskrājums, katra upe ir kā jauna grāmata, kur sams raksta savus noteikumus. Tieši tāpēc tas ir tik aizraujošs – viena suga, bet tik dažādas rakstura nianses.
Vai ir taisnība, ka sams Latvijā pēdējos gados izplatās un tos var sastapt ūdeņos, kuros tie nav agrāk dzīvojuši? Tavuprāt, kādi tam ir iemesli?
Jā, manuprāt, šis novērojums ir patiess – sams pēdējos gados Latvijā kļūst redzamāks un sastopams arī tur, kur agrāk par to dzirdēja reti. Es pats praksē redzu, ka copmaņu stāsti par sama lomiem nāk no arvien plašāka ūdeņu loka.
Galvenais faktors, manuprāt, ir klimata izmaiņas. Sams ir siltumu mīloša zivs, un tā aktivitāte tieši saistīta ar ūdens temperatūru. Bioloģiski zināms, ka pie zemākas par ~8 °C temperatūras tas kļūst neaktīvs, ieņem dziļākās bedres un iekrīt tādā kā ziemas guļā. Kad pavasarī ūdens sasilst virs 15 °C, sākas īstā aktivitāte – barošanās, medīšana un lielākā daļa copes iespēju. Savukārt ap 20–25 °C tas sasniedz maksimumu: tad sams ir kustīgs, modrs un gatavs reaģēt uz mānekļiem. Agrāk Latvijā šāds optimālais logs bija īsāks, taču tagad klimata pārmaiņu dēļ silto dienu periods ir kļuvis daudz garāks. Ziemas vairs nav tik bargas, ledus periods ir īsāks, un ūdens temperatūras vasarās turas augstāk un ilgāk. Tas rada samam ideālus apstākļus paplašināt savu areālu. Lielākā daļa cilvēku samu saista tikai ar zivju medībām, bet patiesībā tā ēdienkartē ir viss, kas pieejams konkrētajā vidē: zivis, vēži, gliemji, abinieki, kukaiņi, reizēm pat putnu mazuļi vai mazie zīdītāji. Dažādos pētījumos minēts, ka zivis veido vien aptuveni 40% no uztura, bet pārējais ir citi ūdens iemītnieki. Tas arī izskaidro, kāpēc sams spēj apdzīvot arvien jaunus biotopus – tass pielāgojas barības bāzei.
Jāpiebilst, ka zinātnisku pētījumu par samu Latvijā pagaidām ir maz. Lielākā daļa zināšanu nāk no Centrālās un Dienvideiropas, kur šī suga ir izpētīta daudz plašāk. Mēs Latvijā vairāk balstāmies uz praktiskiem novērojumiem un copmaņu pieredzi, taču tendence ir acīmredzama: mūsu ūdeņi kļūst arvien piemērotāki šai sugai. Es domāju, ka tuvākajos gados arī pie mums šai tēmai tiks pievērsta nopietnāka zinātniska uzmanība. Man personīgi tas ir interesanti tāpēc, ka redzu paralēli starp saviem novērojumiem un zinātnes datiem: tas, ko mēs ikdienā piedzīvojam uz ūdens, sakrīt ar to, ko pētnieki dokumentējuši citās valstīs. Un tieši tas liek saprast, ka Latvija nav izņēmums – sams šeit pamazām kļūst par stabilu mūsu upju un ezeru iemītnieku.
Foto no Edvīna arhīva
Un kur tad dzīvo sams? Kādās vietās lai šos zvērus meklē makšķernieki?
Sams ir tipisks dziļūdens iemītnieks, kas izvēlas stabilu un drošu vidi. Ziemā, kad ūdens temperatūra noslīd zem ~8 °C, tas kļūst neaktīvs un ieņem dziļākās upes vai ezera bedres, kur pavada visu auksto periodu. Šajā laikā sami bieži pulcējas grupās un faktiski iekrīt tādā kā ziemas guļā. Kad pavasarī ūdens atkal iesilst virs 15 °C, sams pamazām kļūst aktīvs. Vasarā tas vairs nav tikai bedrēs, bet izklīst plašāk: upēs uzturas gar krasta nogruvumiem, atstraumēs, pie koku sanesumiem, savukārt ezeros – dziļākajās bedrēs ar regulārām barošanās iziešanām seklākos līčos un pie niedrēm. Latvijā sama aktīvākais laiks ir krēslā un naktī, kad tas dodas medībās. Dienas laikā lielākoties tas peld dziļāk un ir mierīgāks. Daudzi copmaņi kļūdās, domājot, ka vasarā sams vienmēr jāmeklē tikai dziļajās bedrēs. Patiesībā tā uzvedību nosaka vesela virkne faktoru, ne tikai sezona. Vasarā sams var atrasties pat pusmetra dziļumā, ja tur ir piemēroti apstākļi. Tas jūt ūdens temperatūru, skābekļa daudzumu un straumes virzienu. Ja dziļākajos slāņos skābekļa ir maz, sams var iet tuvāk krastam, kur vējš ar viļņiem ienes vairāk skābekļa un ūdens ir dzidrāks un dzīvīgāks. Tieši tāpēc, meklējot samu, vienmēr jāskatās plašāk: ūdens temperatūra, skābekļa saturs, vējš, straumes spēks, barības kustība – tas viss kopā nosaka, kur zivs būs.
Praktisks padoms copmaņiem: vasarā sams bedrēs lielākoties tikai atpūšas un sagremo iepriekš apēsto, tāpēc tur to ķert nav vērts. Ja tiešām gribat samu noķert, tad meklējiet uz augšējās kants un izejā no bedres. Tieši tur tas dodas baroties, un tur ir vislielākās iespējas satikt aktīvu samu. No savas pieredzes varu teikt: sams nav tikai lielā bedre. Tas reaģē uz vidi, un tieši tas padara procesu tik aizraujošu. Ja mācies skatīties ne tikai uz eholotes rādījumiem, bet arī uz dabas faktoriem, tad ar laiku sams pats “atklās”, kur to atrast.
Ir dzirdēts un redzēts dažādos avotos, ka sams ir īpašs “monstrs” ūdeņos. Kāpēc? Kas to padara par īpašu? Vai tikai izmēri, kādus tas mēdz sasniegt?
Samu bieži dēvē par monstru, jo tā ir lielākā saldūdens zivs Eiropā un var sasniegt patiešām iespaidīgus izmērus. Dienvidos, piemēram, Spānijas Ebro vai Itālijas Po upē, sams pārsniedz 2,5–3 metrus un 100+ kilogramus. Arī Latvijā ir dokumentēti ap 2,60 m gari īpatņi, kas parāda šīs sugas potenciālu arī mūsu ūdeņos. Atšķirība ir tajā, ka siltajos reģionos sams aug ātrāk, bet pie mums ceļš līdz trofejas izmēram ir daudz ilgāks – mūsu lielie sami var būt pat četrdesmit un vairāk gadu veci. Taču izmērs ir tikai viena daļa no stāsta. Ilgu laiku daudziem šķita, ka sams ir bīstams plēsējs, kas “apēd visu dzīvo”. Tomēr vairāki Eiropas bioloģiskie pētījumi (Ronā, Ebro, Garonnā) parādījuši pretējo: sams ir ekosistēmas sanitārs. Tā ēdienkartē ir ne tikai zivis, bet arī vēži, gliemji, abinieki, kukaiņi, reizēm putnu mazuļi vai grauzēji. Zivis bieži vien veido mazāk nekā pusi no uztura. Turklāt sams bieži izvēlas vājas, slimas vai jau beigtas zivis, tādējādi mazinot slimību izplatību un palīdzot uzturēt ūdens līdzsvaru. Dažviet biologi to pat uzskata par atslēgas sugu, kas stabilizē ūdens ekosistēmas. Manuprāt, samu patiesi īpašu padara tā evolūcijas un dzīves ritms. Tā ir sena zivs, kas izdzīvojusi ledus laikmetus un saglabājusi savu nišu līdz mūsdienām. Tas spēj nodzīvot vairāk nekā 60 gadus, un katrs liels sams sevī nes gadu desmitiem ilgu pieredzi, pielāgojoties dažādiem apstākļiem. Ekoloģiski tas ir pēdējais īstais saldūdens milzis Eiropā, kas nevis iznīcina, bet palīdz dabai saglabāt līdzsvaru.
Kā noķert samu? Kādas ir tipiskākās iesācēju kļūdas, kuras tu novēro pie ūdeņiem?
Par šo tēmu varētu sarakstīt veselu grāmatu, bet ir piecas tipiskas kļūdas, kuras redzu visbiežāk pie ūdeņiem. 1. Nepiemērots aprīkojums. Daudzi iesācēji domā: “Pamēģināšu ar to, kas man jau ir, – karpu kātu vai kādu lētu krokodilu.” Bet sams nav zivs, kurai var tuvoties ar kompromisiem. Pat pirmajā reizē var pieķerties trofeja, un tad sabrūk kāds no komponentiem – salūst kāts, izdeg spole, pārplīst šņore vai iztaisnojas karabīne. Rezultāts: zivs aiziet, un makšķerniekam zūd motivācija. Labāk ieguldīt vienā, bet uzticamā komplektā – kvalitatīvs kāts, spole, pītā aukla, stiprs pavadiņas materiāls un āķi. Neaizmirstiet arī par drošu kāta turētāju: nekas nav sāpīgāk, kā redzēt, ka trofeja aizrauj līdzi ūdenī visu komplektu tikai tāpēc, ka turētājs neizturēja. 2. Nepareiza vietas izvēle. Iesācēji bieži makšķerē tur, kur ērti piebraukt ar auto, kur agrāk jau ķertas citas zivis vai kur ir “izstaigāti” krasti. Bet sams šādās vietās bieži vien vairs nestāv – tur ir liels makšķernieku spiediens, daudz kustības, un zivs kļūst piesardzīga. Labāk meklēt savas vietas: kanšu malas, bedres ar izejām, krasta nogruvumus vai sanesumus. Tas prasa laiku – ar eholoti, džiga metieniem vai vienkārši rūpīgi izpētot akvatoriju. Vēl viena kļūda ir tā, ka iesācēji mēdz ķert tur, kur bieži parādās tikai mazi sami. Lielie īpatņi tur lielākoties neuzturas. Ja gribat trofeju, jāmeklē dziļāk, citādāk un jābūt gatavam sēdēt ne tik ērtos, bet daudz perspektīvākos punktos. 3. Pavirša attieksme pret aprīkojuma detaļām. Pat ja kāts un spole ir kvalitatīvi, bieži izkrīt mazās lietas: lētas karabīnes, āķi vai gredzeni. Sams ir spēcīgs un pārbauda katru vājāko vietu tavā sistēmā. Esmu redzējis, kā trofejas tiek zaudētas tikai tāpēc, ka vienā mezglā tika ietaupīts vai izmantots nekvalitatīvs metāls. Sama aprīkojumā nav otršķirīgu detaļu – viss ir jāizvēlas drošs un pārbaudīts. 4. Nepareiza ēsmu izvēle. Daudzi domā – kaut nu noķertu vismaz mazu samu. Rezultātā tiek izmantotas pāris sliekas, maza aknas šķēle vai kukaiņi. Bet tā makšķernieks pats sevi ieslēdz mazā izmērā. Ja mērķis ir trofeja, ēsmai jābūt trofejas cienīgai: liels zivs gabals, masīvs kūlis slieku vai filejas pikas. Lielais sams spēj bez problēmām paņemt ļoti lielu kumosu, un tieši tas ir ceļš uz trofeju. 5. Pacietības trūkums. Iesācēji bieži grib tūlītēju rezultātu. Ja pirmajās stundās nav copes, viņi sāk haotiski mainīt vietas, ēsmas vai pat metodes. Bet sams nav ātrā zivs. Lielajam samam ir sava rutīna, un reizēm jāiztur vairākas stundas pilnīgā klusumā, lai pēc tam vienā brīdī atnāktu īstā cope. Mans padoms vienmēr ir vienkāršs: neatsakies pārāk ātri! Tieši pacietība bieži vien šķir tos, kas redz trofeju savās rokās, no tiem, kas aizbrauc mājās ar stāstu, ka “šodien neķērās”.
Zināms, ka metodes ir visai dažādas. Un to visu var redzēt un uzzināt, sekojot taviem sociālo tīklu kanāliem, bet kāda ir tava nostāja par diskutablo reāllaika tehnoloģiju lietošanu samu copē?
Es neesmu no tiem, kas iestājas pret tehnoloģijām. Gluži otrādi – man patīk, ka pasaule attīstās, un man patīk augt līdzi šīm pārmaiņām. Arī pašam ir bijusi iespēja dažas stundas pavērot samu uzvedību ar LiveScope un Panoptix. Jāsaka godīgi – tas ir ļoti interesanti un paver pavisam jaunu skatījumu uz to, kā sams uzvedas zem ūdens. Manuprāt, pati problēma nav tehnoloģijās, bet tajā, kā mēs tās izmantojam. Ar tām var izdarīt daudz laba, piemēram, atrast, kur zivis stāv, atšķirt mazos no lielajiem un pēc tam pielietot klasiskās metodes, lai mēģinātu pievilināt trofeju. Tas ir veids, kas papildina mūsu zināšanas un palīdz labāk saprast ūdeņu dzīvi.
Bet ir arī otra puse. Ir makšķernieki, kuri šīs tehnoloģijas izmanto pārmērīgi. Piemēram, Vācijā ir cilvēki, kas sezonā noķer vairāk nekā 200 samu, un lielākā daļa no tiem pārsniedz divu metru garumu. Un te sākas absurds – viņi met zivij uz galvas pat tomātus un filmē to video, lai būtu smieklīgi. Es gribu uzdot jautājumu: vai jūs tiešām domājat, ka sams grib ēst tomātu? Vai viņš uzbrūk tāpēc, ka tas ir kārums? Protams, ne. Sams reaģē instinktīvi, jo jūt, ka kāds svešs objekts ielaužas tā teritorijā. Tas ir tāpat kā, ja kāds svešs cilvēks bez uzaicinājuma ienāktu jūsu mājā, – vispirms jūs viņu gribētu aizdzīt. Tieši tāpat rīkojas arī sams. Un šeit, manuprāt, sākas negodīga spēle. Jo cope savā būtībā nav par to, lai zivij mestu uz galvas, līdz tā reaģē dusmās. Copes skaistums ir tad, kad tu spēj zivi pievilkt ar ēsmu, ar taktiku, ar savu domāšanu. Es esmu par tehnoloģijām, ja tās palīdz mums meklēt, saprast un mācīties. Bet tad, kad runa ir par īsto copes garu, kad sams tiešām tiek savaldzināts ar ēsmu, nevis provocēts agresijā, tur es vienmēr palikšu pie klasiskajām metodēm. Šis ir jauns laikmets, un tajā būs vēl daudz jāmācās, bet es ticu, ka viss ir atkarīgs no mūsu pašu attieksmes.
Tu esi procesa baudītājs vai trofeju mednieks? Tavs līdz šim lielākais sams un mērķis, kuru vēlies sasniegt.
Godīgi sakot, es laikam esmu abu sajaukums. Man cope ir galvenokārt iespēja atslēgties no ikdienas, kas ir pilna ar pienākumiem, darbu un stresu. Mana profesija ir cieši saistīta ar cilvēkiem un viņu veselību, un tas nozīmē, ka arī pats regulāri uzkrāju spriedzi. Tieši sams man palīdz no tās atbrīvoties: aizbraukt pie ūdens, izslēgt galvu, dienām ilgi laisties pa upi, lasīt straumi un vienkārši būt dabā. Tā ir sava veida meditācija. Protams, prieks par trofeju vienmēr ir liels – un kas to noliegs? Taču man nav tā, ka katrā reizē dzītos tikai pēc rekorda. Esmu redzējis daudz labu makšķernieku, kuri izdega tieši tāpēc, ka uzlika sev pārāk augstu latiņu: katru reizi vajadzēja noķert lielāko. Kad tas neizdevās, nāca vilšanās, un daži pat pameta copi pavisam. Man pieeja ir citāda: ja noķeru metru garu samu – esmu laimīgs. Ja mazāku – arī tas man sagādā prieku. Jo galvenais ir process, nevis cipars.
Par lielāko savu lomu varētu teikt – bijuši daudzi, varbūt simti, un katrs no tiem man nozīmē kaut ko īpašu. Visvairāk atmiņā palicis pats pirmais un pirmais 2+ metru sams. Tie ir brīži, kas paliek sirdī, nevis tikai fotoalbumā. Protams, man ir sapnis kādreiz noķert vēl lielāku nekā līdzšinējais rekords (2,70 m) – vai tas izdosies, nezinu. Varbūt tam būs vajadzīga visa dzīve. Bet ceļš līdz tam man šķiet vērtīgāks par pašu rekordu. Ir arī citi mazi sapņi: reiz noķert pilnīgi melnu vai baltu samu. Tādas lietas dod papildu intrigu un motivāciju. Bet galu galā es zinu vienu: man cope nav tikai par lielumu, tā ir par procesu, par ceļu un par tiem stāstiem, kurus varu dalīt ar savu auditoriju un draugiem.
Ir dzirdēts, ka daudzi dodas laimes meklējumos uz tālākām un tuvākām citu valstu upēm, lai nomedītu trofejas samus. To tur ir vairāk? Lielāki? Varbūt nav limitu nozvejai?
Daudziem rodas iespaids, ka ārzemēs sami paši lec laivā. Patiesība ir pavisam cita. Mēs redzam skaistos video un bildes otrpus ekrānam, bet reti kurš pastāsta, cik daudz darba un pacietības ir aiz šiem kadriem. Arī man ir gadījies, ka divas nedēļas no vietas neredzu nevienu copi. Tāpēc svarīgākais nav ūdenskrājums, bet tas, cik daudz laika un spēka esi gatavs ieguldīt, lai to izpētītu.
Es bieži dodos uz citām upēm ne tikai trofeju dēļ. Man tas ir arī ceļš – sadarbojoties ar biologiem un strādājot pie savas iecerētās grāmatas par samu uzvedību, vēlos labāk izprast šo zivi dažādos biotopos. Vēl viens iemesls ir iespēja pabūt vietās, kur reti kurš nonāk: mazas, grūti pieejamas upes ar neskartu dabu. Tur sams bieži ir aktīvāks, jo vide nav tik ļoti “nopresēta” kā populārākajās upēs.
Protams, siltākos reģionos tie aug ātrāk un sasniedz lielākus izmērus, un tas arī palielina iespēju satikt trofeju. Bet pats galvenais man šajos ceļojumos ir process – būt dabā, mācīties, salīdzināt, atklāt jaunas vietas un vēlāk ar to visu dalīties savā auditorijā.
Vai šajā brīdī saskati kādas nepilnības noteikumos, likumdošanā, kas ietekmē makšķerniekus un, iespējams, arī samu populāciju?
Jā, un man šķiet, ka tas ir jautājums, kas Latvijā vēl tikai sāk eskalēties. Lielākā problēma ir tā, ka mums trūkst zinātnisku datu par samu populāciju – cik to patiesībā ir, kāda ir vecuma struktūra, cik ātri tie aug un kādus riskus nes klimata pārmaiņas. Bez šiem datiem mēs īsti nevaram pieņemt gudrus lēmumus par nākotni. Citas Eiropas valstis šajā ziņā jau ir krietni priekšā. Piemēram, Francijā un Spānijā veikti plaši pētījumi par smago metālu un toksīnu uzkrāšanos lielajos samos. Rezultātā tur pieņemti ierobežojumi: lielākos īpatņus bieži iesaka atlaist, jo tie ir gan ekosistēmas “kapitāls”, gan var saturēt cilvēka veselībai bīstamus savienojumus: svinu, kadmiju, PCB un citas vielas. Vācijā dažos upju baseinos pat tiek brīdināts lielos samus vispār nelietot uzturā. Tas parāda, ka riski ir reāli, un valstis jau reaģē ar konkrētiem noteikumiem. Latvijā pagaidām šādu pētījumu gandrīz nav. Tas nozīmē, ka mēs zinām maz, bet turpinām rīkoties tā, it kā resursi būtu neierobežoti. Un te, manuprāt, ir liela nepilnība likumdošanā: kamēr nav mūsu pašu datu, būtu saprātīgi vismaz daļēji ierobežot lielo īpatņu izņemšanu no ūdens vai nodošanu tirgū. Tieši lielie sami ir tie, kas aug visilgāk un visvairāk uzkrāj gan ekoloģisko vērtību, gan arī potenciālos riskus. Papildus tam ir vēl viena problēma: Latvijā joprojām notiek tas, ka daudzi makšķernieki lielos samus nodod restorāniem vai tirgo bez jebkādas dokumentācijas. Tas ir bīstami divējādi. Pirmkārt, tā mēs pakļaujam riskam pašas populācijas stabilitāti. Otrkārt, cilvēki, kas ēd šīs zivis, nemaz nezina, vai tajās nav vielu, kas ilgtermiņā var kaitēt veselībai. Manuprāt, mums ir jāsper divi skaidri soļi. Pirmkārt – sākt savu nacionālo monitoringa programmu, sadarbojoties ar biologiem un universitātēm, lai saprastu, kāds ir mūsu samu patiesais stāvoklis. Otrkārt – kamēr nav datu, ieviest pagaidu aizsardzības mehānismus lielajiem īpatņiem. Tā darīja Francija, Itālija un citas valstis: vispirms pētīja, tad noteica konkrētus ierobežojumus.
Es uzskatu, ka tas nav tikai likuma jautājums. Tā ir mūsu pašu atbildība. Ja mēs tagad izliksimies, ka problēmas nav, tad pēc desmit gadiem varam pamosties situācijā, kad samu būs krietni mazāk un paši būsim vainīgi. Mūsu paaudzei ir iespēja uztaisīt pirmos nopietnos pētījumus un ar tiem lepoties.
Ledus urbis, kam pāri var braukt ar mašīnu? Lietas, bez kurām ziemas copē neiztikt
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
