Makšķerēšana
Saruna ar

Copes sludinātājs Grabovskis: “Ja gribas makšķerēt, tad ir jāmakšķerē”0

Tā interesanti sanāca, ka runāšana par makšķerēšanu ar Normundu Grabovski, kuru ikviens sevi cienošs copmanis var skatīties televīzijas un sociālo tīklu arhīvos teju katru dienu, pamazām pārvērtās par tādu kā sarunu par dzīvi, kas ir pilnībā pakārtota makšķerēšanai.

Un kāda starpība, vai pūš vējš, nav pareizais atmosfēras spiediens vai līst lietus. Ja gribas makšķerēt, tad ir jāmakšķerē. Gandrīz vai kā atkarība. Atkarība no būšanas pie dabas, no saullēktu un saulrietu vērošanas un vējā šņācošo niedru klausīšanās.

Kas notiek Normunda Grabovska smadzenēs? Ja vidējais makšķernieks, braucot uz copi, varētu tās uz dienu aizņemties, ko viņš iegūtu?

Domāju, ka neko. Man smadzenēs ir putra. Saproti, ir lietas, ko zini, un tu par tām nedomā. Vienkārši pieej pie upes un lasi to. Tas ir kā rakstīt word un nesaglabāt failu. Tāpat ir galvā. Ir lietas, kas notiek automātiski. Piemēram, ūdens lasīšana. Reti kad tā izdodas ar pirmo reizi, īpaši, ja gadās tādi sarežģīti ūdeņi kā Gauja.

Par sarežģītiem ūdeņiem dēvē arī lielus un dziļus ezerus.

Tie ir lieli un dziļi, tas ir viens, otrs – tie dzīvo dīvainā ritmā.

Gauja savukārt mainās katru gadu? Kur vienu gadu varēja peldēties, pēc paliem grunts var būt ar izskalotām bedrēm, sanestiem koku stumbriem.

Gauja mainās, notiek nenormāla zivju migrācija. Brekši migrē, zandarti migrē. Piemēram, pie Valmieras zandarti nedzīvo, bet ir gadi, kad tie tur sastopami. Gauja ir sarežģīta, es to zinu, jo pats kādu laiku dzīvoju Valmierā, esmu vidzemnieks, lai gan manas saknes nāk no Ludzas. Ir vīri, kas uzturas pie Gaujas visu laiku, katru dienu gar krastu noiet padsmitiem kilometru, vērojot upi, meklējot zivis, no viņiem ir vērts mācīties.

Ja Grabovskis saka, ka no kāda ir vērts mācīties, runa noteikti ir par pašu zivju dievu.

Gauja ir sekla, tajā ir bedres, bet var būt 10–15 km garš upes posms, kurā zivju nav vispār. Bet tad ir upes līkums puskilometra garumā, kur burtiski mudž no zivīm. Pēc nedēļas tur to nebūs, varbūt tikai mailes un grunduļi. Zivis kustas, īpaši rudenī. Kamēr nenāk iekšā laši un taimiņi, tikmēr vasaras sākumā pie Siguldas un citur ir baltās zivis – brekši, sapali. Augustā visas zivis iet uz augšu, nekad uz leju. Pirms ziemas tās paslēpjas attekās, ezeros, upītēs, zem koku sanesumiem, Gauja ir super interesanta upe. Jo tā ir dabiska, nav sačakarēta.

Augštecē gan pāris mazie hesi ir.

Jā, reizēm veči man atsūta bildes, ka zem hesiem var pāriet pāri upei istabas čībās, nesaslapinot kājas, – tas nav īsti normāli. Tas ir smagais stāsts par daudzām jomām Latvijā, kur ar likumu viss ir kārtībā, pienesums tautsaimniecībai nulle, bet upes sačakarētas. Latvijā jau nav nevienas institūcijas, kuras interesētu ilgtspējīga ūdeņu apsaimniekošana. Latvijā ir unikāla situācija ar ezeriem – vienu daļu aizsargā viena ie­stāde, otru – cita. Ūdeņus pie mums neviens neuzskata par bagātību. Savulaik esmu gājis uz Saeimu, gribēju kaut ko sakārtot, bet manas iniciatīvas aplauza.

Var, lūdzu, pa punktiem, kādas iniciatīvas tika aplauztas?

Ir Makšķernieku asociācija, kas darīja daudzas labas lietas. Kamēr tās valdē ievēlēja cilvēku, kurš citādi domājošus izmeta ārā. Bet viņam ir liels talants lasīt likumus un tos rakstīt, jo laika viņam ir daudz. Viņa dēļ ieviesa muļķīgus ierobežojumus, ka upē nedrīkst lietot balansierus, ka asarus drīkst paturēt līdz 5 kg. Bet dienas, kad var noķert tādu asaru daudzumu, bieži negadās. No Makšķernieku asociācijas izstājās visas sevi cienošas biedrības un klubi. Bijām iniciatīvas grupa un gājām uz Saeimu runāt, ka jāpārtrauc zvejot ar tīkliem. Pirmais pretjautājums toreiz bija no viena valdības vīra ar lielu pumpu uz deguna. Paziņas satika viņu maliķojot Gaujas augštecē, bija ar visiem miesassargiem. Dialogs bija aptuveni tāds: tu tak mani pazīsti un nevienam to neteiksi.

Es vispār šo grasos pieminēt arī intervijā, pašam problēmu nebūs?

Droši. Kāda starpība, mums jau daudziem valstsvīriem ir pumpas uz deguna. Tas pats cilvēks bija arī komisijā, uz kuru gāju runāt par makšķerēšanu Latvijā. Dialogs no viņa puses bija aptuveni šāds: ko tas nozīmē, ja darīsim kā jūs? Zivju būs vairāk, bet tas nozīmē, ka, aizbraucot uz laukiem, nevarēšu ielikt ezerā tīklu? Nē, tāds likums viņam neesot vajadzīgs. Es jau neesmu par totālu tīklu aizliegumu. Ja brauc atpūsties, oficiāli nopērc atļauju un ieliec savus 20 metrus garu tīklu. Tas ir process. Vai ezerā pazvejot ar brideni. Tas ir kolosāls, interesants pasākums, un nevienam skādi nenodarīsi, ja noķersi piecas līdaciņas un desmit asarīšus. Bērniem būs interesanti. Tāpat kā naktsāķu likšana. Vajag vienu reizi cilvēkam ielikt simts āķus, otru reizi viņš to negribēs darīt. Kad liksi divdesmito āķi, pirmajam galā būs pieķēries asaris vai breksis un visu sapinis. Esmu tam visam gājis cauri un to nekad neesmu slēpis. Tāpat kā savulaik esmu licis pa 50 ūdām. Man zivis nevajag, bet es to daru tāpēc, ka interesanti.

Kad saprati, ka zivis, ūdeņi – tā ir tava stihija?

Man bērnībā bija izgriezts viss, kur bija rakstīts par makšķerēšanu. Mamma bija bibliotekāre, bija pieeja žurnāliem, griezu un kladē līmēju visus Ruduļu Jura rakstus, pēc tam graizīju žurnālus krievu valodā. Visu, kas padomju laikā tika izdots par makšķerēšanu, biju izlasījis un apkopojis. Protams, man galvā ir daudz makšķerēšanas veidu un gribas visus izmēģināt. Peldošās ūdas – ideāls, ārprātīgi interesants zivju ķeršanas veids. Protams, daudzi to izmanto nepareizi. Bet pilnībā aizliegt tās nevajadzētu. Tas ir interesants copes veids. Ja esat laivā divatā, palaid ūdenī četras ūdas, sēdi, dzer aliņu un lēnām brauc ripām līdzi. Daudziem patīk copes dzīve, un es esmu viens no tiem. Mani daudzas iniciatīvas, kas nāca no Saeimas, aplauza, jo tās nenotiek pēc loģikas. Jo neiedziļinās, vieglāk aizliegt nekā sakārtot. Tieši tas pats, kas notiek ar kovida murgiem. Ir 500 kvadrātmetru veikals, bet tajā nevar ienākt viens cilvēks. Atnākt pēc pasūtījuma var. Nu, kas notiks, ja veikalā ienāks viens cilvēks? Savulaik BIOR bija viens gudrs vīrs, pietiekami augstā amatā, kuru par zušu afēru izmeta. Visiem jau kaut kā vajag nopelnīt naudu. Savulaik mums federācijas sēdes notika tur. Neminēšu viņu vārdā, bet arī zinātnieki viņā ieklausījās. Mums teica, veči, jūs taču esat makšķernieki, nelieniet tur, kur neviens jums to neprasa. Jūs nepateiksiet, vai vajag noteiktu daudzumu noķertu raudiņu laist vaļā vai nevajag… Tad nācās ar zvejniekiem parunāties, paskatīties, kā viņiem iet.

Un atgriežamies tajā pašā Burtniekā…

Var teikt, ko grib, ka zivju mazuļu tur ir ļoti daudz, bet tas vairs nav tas ezers, uz kuru gribas braukt. Bet ir vēl viens ezers, kam draud tāds pats liktenis, – Lubāns. Visi makšķernieki bļauj – Lubānā un Burtniekā ir tik daudz tīklu. Un tad paskaties vietējos sludinājumos – jebkura veida zivis ar piegādi no Lubāna. Tas ir tāds lielais jautājums – vai tas ir vajadzīgs? Nesaku, ka makšķernieks ir priviliģētāks. Bet visu var sakārtot. Arī rūpniecisko zveju nenoliedzu, bet tikai tur, kur to var darīt. Jo man neviens no makšķerniekiem nav varējis atbildēt, ar ko tantuks vai onka ir sliktāks par makšķerniekiem. Es drīkstu ēst zivis, bet viņi ne. Ar tīkliem var zvejot kontrolēti, nevis ķert tikai lielās, dārgās zivis, bet arī baltās. Lielākā problēma Latvijā ir tāda, ka nevar izkontrolēt, neviens negrib to darīt. Tipisks piemērs, kā sačakarēts zivju izmērs Pērnavas līcī. Savulaik 90. gadu beigās strādāju muitā uz Latvijas–Igaunijas robežas. Tad latvieši brauca ar žiguļiem, bagāžnieki bija pilni ar asariem – 700–800 kg. Tagad puskilo asaris jau skaitās liels, izmērs ir totāli nokrities. Aizbrauc uz Peipusu vasarā, redzi, ka viss ezers ir pilns ar murdiem un tīkliem. Bet Peipuss atjaunojas. Burtnieks ir līdzīgā stāvoklī, bet vairs tā neatjaunojas, no tā izķerti plēsēji. Balto zivi neviens nesmeļ ārā. Peipusā ķer brekšus, raudas, visās Peipusa malās var nopirkt voblas, gan ceptas un marinētas baltās zivis. Vietējie no tā dzīvo. Bet pie mums tās ved uz mežu. Rīgā, kad notiek makšķernieku mači, vasarā visas zivis laižam vaļā, bet ziemā tās ir jāņem. Aizved tās uz zooloģisko dārzu, pa divām dienām kādi 300–400 kg sanāk, parunājies un saproti, ka viņi pērk saldētas, importētas zivis, velns zina, no kurienes.

Par dažām zivju sugām saka, ka tām saimnieciskas nozīmes nav.

Bet man ļoti patīk ķert raudas, brekšus, tās ir manas zivis, bet tikai tad, ja izmērs ir lielāks par plaukstu. Kad aizbrauc uz Burtnieku, noķer 30–40 kg zivis, no kurām neviena nav lielāka par plaukstu. Agrāk arī ruduļi tur bija lielāki. Tās ir sekas nesaprātīgai saimniekošanai.

Skatoties copes raidījumus, var manīt, ka vienu dienu esi Latgalē, otru – Kurzemē. Tu vispār mēdz atpūsties, pasēdēt klubkrēslā pie kamīna un apcerēt dzīvi?

Tā dzīve ir sanākusi, ka neesmu piesiets ne pie vienas ūdenstilpes, dzīvoju Rīgā un vienmēr braukāju apkārt, tā man ir absolūti normāla situācija. Tagad gan mazāk, kad bija līgumi ar Krievijas kanāliem, veidoju 100–120 raidījumu gadā.

Tas ir neprātīgi, es pat teiktu, ka vājprātīgi daudz.

Tāds tas dzīves ritms bija. Tagad ir mazāk. Latvijā man ir kādi 25 raidījumi gadā, ir savs Youtube kanāls, ko skatās 52 valstīs, skatītāju skaits lēnām aug. Katru nedēļu veidoju video straumējumus trīs stundu garumā. Komunicēju krievu valodā, par ko man pārmet, ko tu, latvietis tāds, bet runā krieviski.

Zini, es arī nedaudz sapīku, kad sāku tev sekot Instagram, bet sapratu, ka ar auditoriju jārunā valodā, kuru tā saprot. Līdzīgi kā zivīm jāpiedāvā ēsma, kas tām garšo, nevis kalvadoss.

Es pat varu domāt krieviski. Grozi, kā gribi, bet esmu tajā valstī dzimis, esmu pirmais no bijušās PSRS, kurš kļuva par pasaules vicečempionu pludiņmakšķerēšanā. Mana auditorija ir vairāk nekā 20 miljoni, cilvēki vecumā no 40 un vecāki. Par runāšanu krieviski man ir ļoti vienkārša atbilde. Paskaties uz globusu un atrodi tur Latviju. Arī krievvalodīgo nav pārāk daudz, bet tā ir pietiekami liela teritorija. Tā ir valoda, kurā varu saprasties ar kaukā­ziešiem, Izraēlas, Kanādas, Čehijas, Polijas, Kirgizstānas, Uzbekistānas un citu valstu iedzīvotājiem. Man pirms divām dienām palika 50 gadi, esmu no tās paaudzes, kurai neielika pamatus angļu valodā. Es arī nesapratu, kāpēc angļu valodu vajag. Televīzijā tās nebija, tikai mācību grāmatās. Dzīvoju Dikļos, angļu valodas skolotāja nesen pabeigusi institūtu, jauna, viņai bija laiks brūtēties un precēties, pie kājas audzēkņi. Mazais cilvēciņš laukos jau neredzēja angļu valodas perspektīvu. Bet man ļoti labi līp slāvu valodas. Ar slovākiem, slovēņiem, čehiem man viegli kontaktēties.

Tu noteikti esi makšķerējis gan plašās padomijas, gan civilizēto zemju upēs, kur par zivju trūkumu sūdzēties nevar, bet ar tādu kaifu Latvijā ķer raudiņas un plicīšus?

Man bieži vien prasa, kā tu vari makšķerēt Latvijā, kad esi bijis Skandināvijā uz forelēm, Volgā uz samiem, sazāniem, kas tur ķeras kā traki. Atbraucu uz Latviju un ar tādu kaifu eju ķert plicīšus. Ir vīri, kurus sabojā lielās zivis, viņi vairs negrib ķert mazās, fui, nē, nē, nē. Man ir pilnīgi vienalga, kur un ko ķert. Absolūti vienalga. Man visa braukāšana apkārt nav izklaides pēc, jo tas ir pietiekami dārgi. Es nekad neesmu bijis pietiekami turīgs, jo makšķerēju daudz, bet makšķerēt un pelnīt naudu ir divas dažādas lietas. Lai varētu uzturēt eksperta statusu, tev jābūt praktiķim. Tās ir ļoti, ļoti daudzas pie ūdens pavadītas stundas, tāpēc pavasarī man uz rokām ir alerģija, bet tā ir melnā puse. Ja nebūtu muguras problēmas, būtu zemledus makšķerēšanas čempionātā ziemā piedalījies. Visu laiku vadīju fīdermakšķerēšanas čempionātu, bet kaut kas notika ar mani iekšēji, ka zaudēju ziemas lielo maču azartu.

Kāpēc tā?

Nezinu. Tas tā notiek. Varbūt tāpēc, ka man vienmēr svarīgāka ir vasaras cope, pludiņš. Kad nebija ziemas, tāpat sēdēju pie Liepājas kanāla līdz pat janvāra vidum. Pērn varēju braukt uz Alūk­sni, lai kāptu uz ledus, bet nebraucu, lai nepārslēgtu smadzenes. Ziema laikam man izbeidzās tad, kad dabūju klāt četras trūces un plīsa mugurkaula diski. Kad vairs nevari aiziet, paskriet, izdarīt to, kas jādara sportā. Vai nu sportā piedalies un dari visu, kā vajag, un es zinu, kā vajag, bet ja to nevari izdarīt, tad nav ko ķēmoties.

Kā tu skaties uz tehnoloģiskajiem jauninājumiem?

Mūsu sportos to nav.

Auklas?

Nekas nav mainījies.

Paga, un 90. gadu sākumā? Zirgu astru auklu periods gan sen jau pagājis.

Tad es copes sportā nebiju. Makšķerēju tāpat. Pilnīgi pie kājas tie jauninājumi. Spiningošanas tehnika stipri pamainījās, cita tehnika nāca klāt, biežāk ķer lielās zivis. Es esmu izteikts krastinieks, man pat nepatīk laivas, kaut gan es spiningoju, bet 90% copēju no krasta. Un tur nekas nav mainījies. Ir ienācis iemetamais eholotiņš-dīperis, kas paātrina zivju atrašanu. Rudenī, ziemā pienāc pie upes, trīs reizes iemet to štruntu un saproti, kas zem ūdens atrodas. Bieži gan to neņemu līdzi, bet, meklējot mačiem vietas, to izmantoju. Mana specialitāte ir zivju iebarošana, tas man patīk, pārdesmit gadus ar to nodarbojos. Sporta makšķerēšanā ienācu 1997. gadā, kāds laiciņš ir pagājis, tā darbojoties. Tagad arī reizi nedēļā trīs stundas taisu strīmu, cenšos atbildēt uz copmaņu jautājumiem. Tas ir daudz, tas ir process, bet es sevi esmu nodēvējis par copes sludinātāju, un tā es to vezumu velku. Redzu, ka tas ir vajadzīgs. Paskaties, cik daudz jautājumu par copi.

Ja tos varētu sašķirot, kā makšķerēšanas pacientus varētu klasificēt?

Es tādus iedalījumus neveicu. Runāju par konkrētiem jaunumiem, jauniem copes veidiem, kāda izmēra spoli likt pie konkrēta kāta, kā izvēlēties inventāru. Lai copmaņiem nebūtu jātērē nauda tur, kur tas nav vajadzīgs. Man ar Salmo sen ir noruna, ka es nekad sūdu par labu nenosaukšu un nekad nevienam neko neiesmērēšu.

Copes sludinātājs

Es tagad iziešu, jo dzeru daudz ūdens…

Es tādos gadījumos saku, ka jānokāš kartupeļi.

(Normunds atgriežas.) Kad dodos uz bērnu nometnēm, nu, kā tu ņemsi no bērniem naudu. Zinu, ka citi ņem, bet es ne. Ja pasākumu kāds sponsorē, tad izrakstu rēķinu par 50 eiro degvielai, un viss. Es ļoti apzinīgi domāju par informāciju, ko sniegt. Savos makšķernieku raidījumos nekad nesaku, kur braucu, lai uz tām vietām nav liels makšķernieku spiediens. Tāpēc nebraucu ar kvoku ķert samus. Ja raidījumu noskatās ap 50–60 tūkstoši un ja kaut viens procents vēlēsies pamēģināt… Jau tagad pie Daugavas brīžiem ir tā, ka kvoko visās malās un spiediens uz samiem ir milzīgs. Un vēl leiši brauc, jo viņiem ir maz samu, viņi arī brauc uz Daugavu.

Tieši gribēju jautāt par to, ka varētu makšķernieku raidījumos dalīties ar zivīgākajām vietām.

Es zinu, kāda izskatās vieta, kur pabijuši kaut vai pārdesmit cilvēki. Tur viss ir piemēslots, jo ir normāli copmaņi, bet ir tādi, kuriem viss pilnīgi vienalga, – atstāj tārpu bundžas, cigarešu un barības pakas.

Par ko raidījumos, kad atbildi uz makšķernieku jautājumiem, parasti ir lielākie strīdi?

Kaut vai par tiem tīkliem, paturamo zivju daudzumu, makšķernieku kartēm. Bieži saka, atkal kartēm pacēla cenu. Saku, mīļie mani, paņemiet papīru un paskatieties, ko jūs varat izdarīt par 15 eiro gadā. Katru dienu drīkst noķert piecas līdakas, zandartus, samus un bez ierobežojumiem visu pārējo. Katru dienu! Un tas viss maksā 15 eiro. Ja nevari noķert, tās ir tavas problēmas, jo zivis ir. Protams, tās arī nav muļķes, ja nemāki lasīt ūdeņus, tā ir tava, pilsētā dzīvojošā cilvēka, problēma. Tipisks piemērs, ka tagad martā daudz kur nokusis ledus. Pavasaris, visi skrien pie ūdeņiem, tūlīt viss notiks. Nekas nenotiks, ātrāk par aprīļa sākumu nekā nebūs. Zivij jau nav pavasaris, ikri nav nobrieduši, ūdens ir auksts, tas, ka nav ledus, neko nemaina. Tieši tāpat neko nemaina, ja ledus nav uzsalis, ziema ir ziema, zivis ir ziemošanas vietās, dzīvo ziemas režīmā. Un tad sākas runas, ka tīkli pie vainas. Ir vietas, par kurām tā tiešām varētu teikt, bet lielākoties tā ir tikai tukša bļaušana.

Citi saka, ka, ejot uz copi, jābūt gatavam, ka neko nenoķers, tu arī tā sevi noskaņo?

Protams. It sevišķi, ja esi sarunājis, kam atdosi zivis. Cope un zivju ķeršana ir divas dažādas lietas. Ir reizes, kad brauc pēc zivīm un zini, ka būs, un ir, kad brauc vienkārši uz copi, jo tev zivi nevajag. Tu brauc, jo tevi tur velk. Nesen biju uz ledus Ventā, maza atteciņa, tā uzsita asini. Tepat Juglas apendicītā asarīti varēja noķert desmit reizes vairāk. Bet uz Ventu brauci pēc emocijām. Nu un, ka tie bija 200 km. Es nepīpēju, nedēļas devu nobraucu degvielā. Pāris simtus asarīšu saķēru, bet ēdami bija 3–4 kg. Uzgāju pa sasalušu ledu, pēc tam tas atkusa, tas bija tāds kopējais copes kaifs. Jābūt mazliet slimam ar galvu, jo copi nevar saprast, copi nevar ielikt ekseļa tabulā. Pat tagad modē nākošo foreļu copi dīķī. Liekas, kas var būt stulbāks kā ielaist vannā zivis, veči stāv un cenšas tās noķert. Bet tur ir tāda fiška. To nobaidīto zivi kāds noķer, kāds ne. Tā nav veiksme, tā ir uzcītība, pieeja, meklēšana. Dīķu copi dēvēju par espresso copi. Kompakta, maza, var piebraukt baltā mašīnā, baltās kedās un ar baltu spiningu, dabūt kaifu pusstundā un aizbraukt. Un visi būs apmierināti. Man dažkārt prasa, kur es tādā lietainā vai vējainā laikā braucu. Bet kāda starpība? Paskaties laiku tikai no tāda viedokļa, lai saprastu, uz kurieni braukt. Vai vējš pūtīs mugurā vai pret krastu.

Bet pārējās makšķernieku tik bieži piesauktās lietas – spiediens, mēness fāzes?

Vai tāpēc nebrauksi makšķerēt? Vējš var ietekmēt vietu, ka izvēlies tādu, kur tev pūš no muguras. Ne vairāk. Es copēju aptuveni 100–150 reizes gadā, bet vienalga pietrūkst un esi copes badā. Tā ir narkotika. Vispār tā būtu jāārstē. Tā ir kā atkarība. Es tos večus šausmīgi cienu, piemēram, Gaujas puikas. Viņi ir pakārtojuši visu dzīvi tam – darbu, visu. Arī es esmu no tiem, kam no copes aiziet ciet. Protams, man ir sports, dalos ar savām zināšanām, pat ieviešot latviešu valodā daudzus jaunvār­dus, piemēram, bezriņķu makšķeres, kas ir manis izdomāts. Latvijas makšķerniekam ir daudz augstāks zināšanu līmenis nekā Igaunijā, kaut tur zivju ir vairāk. Latvijā vienmēr bijis makšķernieku žurnāls, tagad to ir divi, vēl ir 2–3 televīzijas raidījumi, kas nav Igaunijā.

Bet mēs taču sakām, ka kaimiņos viss ir labāk?

Igaunijā daudz kas ir labāk, bet šajā ziņā viņiem ir mazāk informācijas. Jā, copes jomā viņiem ir mazāk ierobežojumu, vairāk izcelti lokālie ierobežojumi, teiksim, brekšu izmēri Emajogi upē. Kolosāla upe, ar kolosālu zivju migrāciju, bet es uz turieni diemžēl nebraucu, jo tur brauc latvieši. Mēs bļaujam, ka leiši pieķēza Kurzemi. Aizbrauciet uz Emajogi un paskatieties, kas notiek ar latviešiem. Tāda sajūta, ka norāvušies no striķa un aizbraukuši uz turieni visu piemēslot. Tieši tā! Tagad, ja nemaldos, ieviesa 20 brekšu limitu. Agrāk veda ārā pa 150–200 kg uz cilvēku. Lai pārstrādātu konservos, pārdotu. Es nebraucu uz turieni tāpēc vien, ka mani daudzi igauņi pazīst. Viņi saka, lai braucu, jo es neesmu tāds kā citi. Veči, es negribu, lai mani pieskaita pie viņiem. Šī ir retā situācija, kad man ir kauns, ka esmu no Latvijas. To Igaunijā jūt, citās valstīs mazāk. Jo tur mūs leiši pārspēj. Skandināvos, ja vietējie ierauga lietuviešu numuru, ciematiņos viens otru apzvana, ņem no laivām motorus nost, slēdz ciet šķūnīšus.

Visi tagad tevi zina kā copes profesoru, bet vai atceries, kad pats sāki makšķerēt?

Četru gadu vecumā noķēru pirmo zivi. Bija vai nu divi asarīši un viena raudiņa, vai divas raudiņas un viens asarītis. Mamma bija skolotāja Burtnieku internātskolā, es zinu, ka tas notika rudenī, man iedeva kaut kādu makšķeri. Principā visas epizodes man saistītas tikai par un ap copi. Lieli pārtraukumi nekad nav bijuši. 16 gadu vecumā pusgadu mācījos Murjāņos, tad man sanāca retāk copēt, bet tāpat gāju uz Gauju, ķēru vimbas, attekās vācu motiļus, glabāju tos ģērbtuvē, lai citi nemana. Es tādā ziņā esmu diezgan neinteresants sarunu biedrs, jo esmu apzināti no savas dzīves izslēdzis visu, kas nav saistīts ar makšķerēšanu. Es nelienu mušās, karpās, tas ir interesanti, ļoti, bet ļoti plaša joma. Tas nav man. Tāpat kā aizbraukt uz Norvēģiju reizi piecos vai septiņos gados un saprast, ka nekas nav mainījies un vari nebraukt. Man nepatīk, ka iebrauc fjordā un tev uzreiz jārēķina: šito mēs apēdīsim, vai laist vēl lejā pilkeri vai nelaist? Palaist vaļā nevari, no liela dziļuma izvilktai mencai acis spiediena maiņas dēļ izspiedušās. Saldētas zivis nekad nevedu, nepatīk man tas viss. Ja braucu, tad ņemu līdzi tikai garšvielas, neko citu. Bet cope tur ir tāda – nolaid pilkeri, rausti, kamēr nav pieķēries kāds milzis. Pat 10 kg zivi piecērtot, nesaproti, vai tur ir zivs vai akmens aizķerts. Bet aizbraukt vajag, jebkurā gadījumā vajag.

Kādi ir bijuši trakākie eksperimenti?

Tā jau nav ķīmija. Manā gadījumā ir vienkāršāk, es noteikti neesmu viszaļāk domājošais. Man nav sirdsapziņas pārmetumu nomest uz ledus ķīsi un to nesavākt. Esmu dūris zivis ar dakšiņu, bradājot pa upi, vairāk to negribu darīt. Tas ir interesanti, bet tas nav tas. Lai tu zinātu, tev viss ir jāpārbauda. Jāķer uz sliekām, jāķer uz vardēm, tās bļauj, spirinās. Jā, vardes ēd sapali, lielie asari, bet tas jau nav eksperiments, tā ir daba. Discovery reizēm ir raidījumi par tiem, kas dzīvo atsevišķi kaut kur tālu mežā, dzīvo savā pasaulē, šauj vāveres, ķer lašus vai stores. Lielos vilcienos tas ir par mani, esmu tāds pats vilks vientuļnieks dzīvē. Man ir ģimene, tā ir sanācis, ka man tagad ir ceturtā sieva, puikam būs 4,5 gadi. Man visu laiku ir kaut kādas attīstības pakāpes. Laukos no absolūta puikas kļuvu par veikalnieku. Vienreiz nometu dzeršanu, jo sākumā dzēru kā visi. Bet visu laiku tam ir kaut kāda dziļāka sakne. Tu ej noteiktu ceļu, sasniedz noteiktu attīstības pakāpi, ja cilvēki, kas ir blakus, nevēlas ar tevi iet kopā, vai nu ļaujies, lai tevi bremzē, apstājies, saproti, ka bija foršs posms, vai pamaini cilvēkus. To var atļauties darīt tikai ļoti spēcīgs egoists. Man no četrām laulībām ir divi bērni, abi dzīvo pie manis. Neteikšu, ka nemāku pakļauties, bet dzīve dalās ļoti izteiktos posmos. Tagad ir tāds brīdis, ka mani aplauza – sačakarēju muguru un sapratu, ka tas lielais, neapgāžamais kuilis pat uz tualeti nevar aiziet, rāpo, sēdi uz poda, raudi un nevari nokāpt no poda. Tas arī smadzenes aplauž. Principā tā ej savu sludinātāja ceļu. Ja neiesi uz priekšu, sāksi iet atpakaļ.

Kurš bija tas cilvēks, kas ierādīja makšķerēšanas smalkumus?

Krusttēvs no Burtniekiem iemācīja āķi piesiet. Lielos vilcienos visu iemācījos pats. Bērnībā esmu trīs reizes slīcis, tas vien liek saprast, ja reiz tad nenoslīki, tad, vecīt, velc savu vezumu. Pēc tam esmu pats glābis tieši tādus pašus durakus, kāds biju pats.

Ledū ielūzāt?

Nē, no ledus vienmēr pats esmu ticis ārā. Bet tas ir normāli. Tagad, kas notiek apkārt, ka vaimanā, cik makšķernieku noslīkst. Bet cik vasarā peldētāju aiziet? Katru gadu. Sargājoties vai nesargājoties, bet līdz desmit makšķerniekiem noslīkst. Daba paņem savu. Tāpat kā Burtnieks katru gadu vienu cilvēku paņem un paņems.

No Usmas jau arī reizēm atnāk pa kādai bēdīgai vēstij.

Tieši tas pats. Makšķernieki, peldētāji, bet ezers paņem cilvēku, kurš attālinās no dabas, un tur neko nevar darīt. Tas tā ļoti filozofiski. Mana dzīves filozofija gadus desmit ir kā tādam vecam indiānim: ja laiks pienācis, es aizeju. Tā, lai droši vari paskatīties, ka esi tomēr kaut ko izdarījis. Žēl un tā, gribētos jau redzēt, kā puika izaug, bet vajag darīt tā, lai dzīvē var gūt kaifu no visa, ko dari. Vai tā ir cope vai nav. Pat saulriets vai saullēkts bija kolosāls. Nosali, bet biji dabā. Kurš to vēl redzēs, dzirdēs, kā niedres šņāc vējā? Jādzīvo tādā fenšujā. To nevar aprakstīt, tas ir jājūt. Kad redzu tādu pašu idiotu, teiksim, kad 1. janvārī aizbraucu makšķerēt, kad septiņos no rīta esi pie Salacas tilta, bet viens duraks jau priekšā. Viss, esam gandrīz vai radinieki! Copmaņi, spriežot pēc pārdoto makšķernieku karšu datiem, ir ap 150 000. Patiesībā tas ir ļoti liels nenovērtēts spēks.

Politiski neizmantots potenciāls.

Jā, bet zini, es par Latvijas politiku esmu tik ļoti… Paskaties, kas tagad notiek ar absolūti iebiedēto Latvijas tautu. Viens līdīs ārā, citi viņu vilks atpakaļ. Varbūt no malas liekas, ka tie ir tādi kā principi, bet vajag sakārtot sevi, lai tevi nekas negrauž. Pirms gadiem desmit pilnībā pārstāju melot. 8–9 gadus vispār nedzēru, vispirms nometu pīpēšanu, pēc tam dzeršanu, sāka traucēt. Ar sievu toreiz bija noruna, ja nevēlies dzirdēt atbildi, neuzdod jautājumu. Jo es nemelošu. Tāpēc labāk neuzdod jautājumu. Agrāk daudz braukāju pa Krieviju, man vienmēr patikušas meitenes, tāpēc ir lietas, kuras vienkārši nevajag zināt. Pārstāju dzert, jo man vienkārši kļuva garlaicīgi. Bet aizbraucu uz vienu pasaules čempionātu Itālijā, tur piedāvāja svaigu vīnu, un domāju, kāpēc esmu tik ilgi pauzējis. Tad uzsēdos uz kalvadosa, daudzus tūkstošus cilvēkus uzsēdināju uz šī dzēriena. Tagad es gribu palielāku svaru dabūt nost, un ar dzeršanu tas nekādi neiet kopā. Tāpēc līdz rudenim man ir tāda pauzīte. Es nedzeru tāpēc, ka man prasās. Bet kas var būt labāk kā aizbraukt piecos pie upes un tukšā dūšā ieraut no kakliņa. Tikai no kakliņa. Vakaros es nedzeru, jo tev taču jābrauc mājās. Bet uz diviem no rīta var izdzert 0,5 un vakarā būt skaidrā. Kad ir vairāk, tad cita lieta.

Alkometrs līdzi?

Un ne tas lētākais. Labi, tā ir nesmukā puse, bet no tiem 200 gramiem, kas iedzerti rītā, pašā vakarā nekā nebūs. Bet sajūtas? Kad tad priecāsies par dzīvi, ja ne tagad? Nevajag jau daudz, galvenais ir nepiedzerties.

Tas ir labi, ja var just mēru un kontrolēt to.

Man nav tā, ka mani vilktu iekšā. Ir bijušas dažas reizes pāris gadu laikā, kad aizbrauc un jau deviņos no rīta saproti, ka šodien mājās nebrauksim. Sameklē, kur tuvumā var pārnakšņot, nokūpināt bebru, uzšaut raķetes. Pēc tam galvenais ir neskatīties makā. Bet tā neatceros, kad pēdējo reizi būtu dzēris, droši vien kādā izstādē. Bet iedomājies apsarmojušo glāzīti, kurā lej teju no aukstuma sabiezējušu vodku, un tad uzkod ķilavmaizīti. Otru mēriņu pat neprasās, bet pirmais ir tik garšīgs.

Dzīves rūdīti vīri ledū ieurbj pāris centimetrus dziļu iedobīti, ielej tajā šņabi un ik pa laikam ar garu salmiņu pasūc auksto un dzīves patiesību atklājošo šķidrumu.

Brāļi Klēģeri par drāmu, sūdiem un elli! “Ķeram lielo!” #2 epizode

Klausies arī Spotify

Varbūt, varbūt, tas nav obligāti jādara, bet par to tak sapņot var. Tāpat kā par sievietēm. Tev taču arī galvā ir daudz kas, bet tas nenozīmē, ka to vienmēr dari. Tieši tāpat kā par sievasmātes vai kāda cita personāža apglabāšanu, kad domās apsver dažādus veidus, kā nodarīt to lietu līdz galam. Tas jau nenozīmē, ka tev tas jādara, bet pasapņot jau drīkst. Par laimi, man ar savu sievasmāti ir paveicies.

Teici, ka cope – tas ir viss. Vai sapņos copē arī?

Ar šausmām konstatēju, ka reizēm jā. Esmu iemācījies, lai sevi nebūtu jāsāpina, nesapņoju un nedomāju par copi, kā būtu, ja būtu. Man nepatīk lielas zivis. Ar samiem ir šausmīga fiziskā slodze. Jau trīsdesmitnieks ir liels loms, kur nu vēl lielāku, tad mugura lupatās. Nesapņoju arī par lieljūru copēm, par mārliniem, jā, tas būtu forši. Bet, ja man ir jāizvēlas, es labāk aizbraukšu uz pasaules čempionātu Itālijā vai Francijā, kas man tāpat izmaksās divarpus tūkstošus, jo visi jau braucam par savu naudu. Mārlinu copes gan ir dārgākas, bet es plānoju reālas lietas. Jā, es gribu noķert lielu breksi, lielāku par 3,5 kg vēl nav manā kontā, gribētu piecinieku. Dabā esmu redzējis sešinieku, zinu, ka Latvijā ir eksemplāri līdz 8 kg.

Bērnībā viesojos pie tēva drauga, kurš dzīvoja blakus Rindai un stāstīja, ka pie laipiņas ar mēslu dakšu nodūris milzīgu breksi, kas bija tik vecs, ka apaudzis ar gliemežiem. Nepavaicāju, cik tas nezvērs svēra.

Daugavā, Gaujā arī tādi ir. Ja gribi tādus noķert, jābrauc uz Daugavu, kur tā ir kā upe. Vasaras otrajā pusē tādi ķeras. Ūdenskrātuvē arī ir 7–8 kg eksemplāri, bet tur tādus var noķert tikai tīklos.

Bet tīri fiziski, kad cilvēks ir iemidzis, kādus lomus tad ķerat?

Es slikti guļu pirms copes. It kā tik daudz makšķerēju, ka tā nevajadzētu būt, bet es dzīvoju ar emocijām. Bieži mačos piedalos mandrāžas dēļ, man patīk gatavoties, patīk tas process. Ir tādi, kuriem vajag tikai rezultātu, un šausmīgi pārdzīvo, ja neuzvar. Jā, man arī patīk uzvarēt, bet pēc tam, kad neizdodas, sāc analizēt. Nu jā, bija slinkums sasiet pavadiņas. Tur zivtiņa norāvās, sasteidzi kaut ko. Analizējot copi, es nepierakstu, bet daudz filmēju. Kolēģis gan pieraksta, īpaši sarežģītākos momentus, kas ko darīja, kādas barības strādāja. Ja gribi attīstīties un augt, tad tev kļūdas jāanalizē.

Kā tieši analizēšana notiek? Tu jau nezini, kāpēc neķeras?

Bet tev jāsaprot, kāpēc ķeras, ja citiem ķeras. Tev tas jāanalizē. Un, kad tev neķeras, tev ir ļoti daudz papildu variantu, ko pārbaudīt – ko darīji toreiz, kad ķērās. Vējš, straume, noskaņojums, citādākas formas pludiņš, āķa svars. Daudzi vispār neaizdomājas, ko nozīmē āķa svars. Bet viena izmēra āķis var atšķirties piecas sešas reizes. Ja mazo tārpiņu uz āķa zivs nevar iesūkt, copes nebūs, īpaši, ja zivs tajā brīdī ir kaprīza. Šādu nianšu ir ļoti daudz, un tas ir nežēlīgi interesanti. Pieprasījums pēc video, kurā analizē dažādas nianses, ir daudz lielāks nekā pēc parastiem copes raidījumiem. Bet tad jābūt finansēm, lai nebūtu nekas jāreklamē. Es savā kanālā neko nereklamēju, tajā esmu absolūti brīvs.

Copes forumos lasu tehniski izglītotu cilvēku strīdus par to, ka spolēm zobrati varētu būt tādi un šādi, un netieku skaidrībā, vai lielo kompāniju inženieri nolaiduši fēleri vai tās ir vienkārši kaprīzes?

(Normunds nopūšas.) Ah, kuļibini jau vienmēr bijuši. Ja paskatāmies, kas viņi ir, – skolotājs, bibliotekārs… Man ir labs paziņa, kurš ir izcils automehāniķis, viņš sportistiem taisa auto, pat no Krievijas pie viņa ved auto, lai to pārtaisītu. Viņa brālis strādā Anglijā auto rūpnīcā. Kad aizbrauc ciemos pie brāļa, viņu nelaiž pie konstruktoriem parunāties. Jo viņa filozofija ir vienkārša. Var atvērt auto motora pārsegu un trešdaļu ierīču izmest, lai auto funkcionētu labi. Lai dzinēji būtu tik kvalitatīvi, kādus savulaik gatavoja. Spoļu joma ir tieši tas pats. Parasti jau apspriež dārgā gala spoles, kurās japāņu inženieri izskaitļojuši visu līdz pēdējam, lai tās kalpotu tieši tik gadus, tik apgriezienus, un viss. Kad Shimano daudzus populārus modeļus sāka ražot Malaizijā, pirms tam lietoju japāņu spoles, man bija Stradic modelis, ražots Japānā, kalpoja 10–12 gadus, nekādu problēmu. Nākamajā gadā sāka tirgot spoles, kas bija par 40% lētākas. Viss jau forši, bet sezonas laikā tā izjūk. Tad es pārgāju uz Salmo spolēm par 30–40 eiro. Nostrādāju divas sezonas un pēc tam bez sirdsapziņas pārmetumiem izmetu miskastē. Es nevaru atļauties 20–30 kātiem salikt spoles par 500 eiro, tāpēc izmantoju to, ko varu atļauties. Pērku to, ko zinu. Ja salīdzina 30 eiro vērtu spoli ar izstrādājumu par 700 eiro, tad rodas lielie strīdi un vilšanās. Auto ir jātaisa automehāniķim, ēst jāgatavo pavāram utt. Kad bibliotekārs sāk mācīt mehāniķim, kā jāremontē auto, viņu agrāk vai vēlāk pasūtīs.

Oskars Vizbulis

Skaties! Par monstrīgām līdakām, noslīkušiem spiningiem un uzvarām. “Ķeram lielo” #1 epizode

Vairāk lasi aktuālajā žurnāla Lielais loms numurā!
LA.lv

Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Bušu cope Užavā un Ventspilī. Inventārs, ēsma, svini, kāti un sistēmas
6 stundas
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Rekorda loms – 21,5 kg. Peipuss. Šaurums – Rapina
3 dienas
Lielais Loms
Makšķerēšana
Brāļi Klēģeri par drāmu, sūdiem un elli! “Ķeram lielo!” #2 epizode
Ekskluzīvi 3 dienas
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Ziņojam no izstādes Fisch&Angel Dortmundē
Ekskluzīvi 26. janvāris, 2023
Lielais Loms
Pigori
VIDEO! Kraukļi jau bija sākuši uzbrukt. Stirnēns būtu gājis bojā, bet makšķernieki to izglāba
Ekskluzīvi 18. janvāris, 2023
Lielais Loms
Makšķerēšana
Par monstrīgām līdakām, noslīkušiem spiningiem un uzvarām. “Ķeram lielo” #1 epizode
Ekskluzīvi 17. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
Cope Peipusa ezerā. Kad sals neattur no copes un no zivīm
14. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Razdāča Ventā, kad asari neļauj pat pačurāt
14. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Tiekamies ar pagājušā gada Latvijas čempioniem
Ekskluzīvi 12. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
Skaties! Vienkārši baudīt procesu. Mormiška, bezmotilka, jauna makšķerīte, ūdas arī!
11. janvāris, 2023
Lielais Loms
Makšķerēšana
Kas jādara, lai piecas reizes ātrāk tiktu pie sava pirmā loma
Ekskluzīvi 9. janvāris, 2023
Lielais Loms
Makšķerēšana
Skaties! Kas notiek Engures ezerā? 07.01.2023.
Speciālreportāža 7. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
VIDEO. Kā turēt bļitku? Izrādās ir vairāki veidi, kā to darīt efektīvi
Ekskluzīvi 7. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
Skaties! Filmas “Līdaku ielenktie” pirmizrāde – sešu pieredzējušu piedzīvojumu meklētāju-makšķernieku gaitas
5. janvāris, 2023
Arvis Ančevskis
Inventārs
VIDEO! Lowrance Elite FS ekrāna iestatīšana. Praktisks padoms
Ekskluzīvi 3. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
Piedzīvojums. Lašu cope Salacā! Forša cope, foršas zivis, forša kompānija!
Ekskluzīvi 2. janvāris, 2023
Arvis Ančevskis
Skaties!
Video: Divas dienas makšķernieku dzīvē – Gauja un Ķīšezers
Speciālreportāža 24. janvāris, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
Praktisks padoms. Ko darīt, lai ziemā nesals aukla un makšķeres riņķi?
Speciālreportāža 27. decembris, 2022
Lielais Loms
Receptes
Recepte. Ātri un gardi – sviestā cepta forele svētku galdam
26. decembris, 2022
Lielais Loms
Inventārs
Urbji, makšķeres un mānekļi – zemledus makšķerēšanas teorija un prakse. Video bloga #11 epizode
26. decembris, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
VIDEO. Kurzemes kimlaka meklējumos – Venta, asaris, mormišķa
25. decembris, 2022
Lielais Loms
Skaties!
VIDEO! Vēdzeles iesācējiem, mānekļi lielām līdakām. Iesaka SIA Ieroči
22. decembris, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
Noderīgi! Daži ieteikumi veiksmīgai copei uz ledus – nepieciešamais aprīkojuma saraksts
21. decembris, 2022
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Ziemas inventāra tests reālos apstākļos – ar ko labāk ķeras atkusnī?
Ekskluzīvi 21. decembris, 2022
Lielais Loms
Inventārs
Ideālais iesācēja komplekts līdz 100 EUR. Kāti, spoles, pludiņi, āķi. Video bloga #2 epizode
Ekskluzīvi 29. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Inventārs
Skaties! Revidējam veikalu plauktus – šoreiz viesojamies Ratter Baits veikalā
Ekskluzīvi 7. septembris, 2022
Lielais Loms
Skaties!
Ziemas copes noslēpumi. Sarunas laivā #5
14. decembris, 2022
Arvis Ančevskis
Skaties!
Dodamies ķert butes kopā ar “Copes garša”!
9. decembris, 2022
Lielais Loms
Skaties!
VIDEO. Copes sezonas noslēgums no laivas 2022. Mērķa zivs – zandarts
Speciālreportāža 7. decembris, 2022
Lielais Loms
Receptes
VIDEO! Ērti un vienkārši! Pagatavo foreļu ikrus bez problēmām!
Ekskluzīvi 19. novembris, 2022

Lasītākie