Sarunas

Copes prieks no bērna kājas0

Aigars Garais

parcopi.lv

Daudzi makšķernieki ir sākuši šo nodarbi jau bērnībā, un visbiežāk pie šī aizraujošā hobija radināja kāds no vecākiem, vecvecākiem vai radiniekiem. Man tas bija tētis. Informācija par to, ka rīt es tikšu ņemts līdzi uz copi, bija ļoti priecīga ziņa, un tādās reizēs pat aizmigt nebija iespējams, jo ātrāk gribējās, lai atnāk tā rītdiena un varam doties uz copi. Visbiežāk tie bija copes piedzīvojumi trijatā – ar tēti un vecāko brāli.

Vasarās, kad ar brāli dzīvojām laukos, es vienmēr apvainojos, kad mani neņēma līdzi uz copi. Kāpēc brālis raimonds var iet uz copi ar vietējiem lauku radiem, bet mani līdzi neņem, jo es esot pārāk maziņš? Man tā likās liela netaisnība, bet pat ar asarām tas nebija labojams. Neatceros, cik gadu man īsti bija, kad tētis sāka arī mani ņemt līdzi uz copi, bet atceros, ka tie bija kā svētki. Vienmēr lielas copes gaidas, patīkams nemiers un prieka pilna sirds. Pat tārpus gāju rakt ar prieku, jo tā jau bija copes procesa sastāvdaļa. Vienīgais, ko es nevarēju ciest, – tās bija inerces spoles. Man bērnībā likās, ka tās ir izdomājis pats nelabais! Cik neaprakstāms un neizsakāms bija mans prieks, kad tētis man uzdāvināja bezinerces spoli delfin. Tā bija fantastika priekš bērna acīm! Tagadējām acīm paskatoties, tētim bija baisi liela pacietība apmācīt mūs ar brāli copes burvībā, uzsvaru liekot uz visu copes procesu, un mācīt baudīt to visu kopumā. Ne tikai priecāties par noķerto lomu. Kā arī liela pacietība piņķerēt vaļā mūsu sapītos auklas mudžekļus un siet mums par jaunu norautos āķus. Arī mamma ir atbalstījusi bērnībā manu copes prieku. Atceros, annenieku ūdenskrātuvē no krasta ķēru vīķes, bet slieku īsti vēl nemācēju uzlikt uz āķa. Un to darīja mamma – neskatoties uz to, ka viņai ir bail no sliekām! Bet bērna copes prieku taču nedrīkstēja sabojāt. Ir daudz bērnības atmiņu, kas paliks atmiņā uz mūžu, un tādu copes prieka sajūtu, kādu varēja izjust bērnībā, vairs īsti noķert nevar, lai gan vienmēr to mēģinu. Un starp visiem tiem copes piedzīvojumiem no bērnības daži ir palikuši tik ciešā atmiņā, ka tos aizmirst nav iespējams. Tie tiek pārdzīvoti vēl un vēl, un, no tagadējā skatpunkta raugoties, tieši šie notikumi uzlika zīmogu makšķernieks. Tas bija neatgriezeniski. Tas bija tas lūzuma punkts, no kura atpakaļceļa vairs nav. Ir tikai dažas taciņas, pa kurām uz īsu brīdi var nogriezties no šī ceļa, bet tās vienmēr atved atpakaļ. Manuprāt, pats zīmīgākais bērnības copes piedzīvojums norisinājās 1990. Gada vasarā dūņezerā.

Dūņezera sala, 1990. Gads

1990. Gada vasara. Man bija 10 gadi. Bija citi laiki un vēl pat cita valsts (padomju latvija), viss bija citādi, bet cope bija tā pati. Tētis ar mammu vairs nedzīvoja kopā, bet uz kopīgām copēm ar tēti mēs ar brāli raimondu tāpat tikām laisti. Raimonds ir gandrīz četrus gadus vecāks, un tajā laikā jau copējām arī ar brāli divatā. Tajās reizēs brālis vienmēr uzņēmās pār mani šefību, kā vecākajam brālim arī pienākas. Tajā reizē tētis bija izdomājis kopīgu copi ar mums uz visu nedēļas nogali. Pierunāt mammu, lai mūs palaiž, nācās visiem trijiem. Tētis bija izdomājis, ka brauksim uz dūņ­ezeru. Braucām vilcienā ar mugursomām, telti, makšķerēm un labu garastāvokli. Kāpām ārā lilastes stacijā un tad ar kājām gājām uz dūņezeru. Atceros, ka meklējām šaurāko vietu starp salu un krastu un tur bridām pāri. Izģērbāmies, visas mantas pacēlām virs galvas un tā arī pārbridām uz salu. Sākām meklēt apmešanās vietu. Drīz vien atradām ērtu vietu, kur bija galds, soli, ugunskura vieta, roku mazgājamais bundulis pie koka un skapītis ar dažādiem traukiem. Galdam apkārt bija uzbūvēts karkass, kas bija pārvilkts ar nojumi. Pa manam bērna prātam tā bija ideāla vieta, bet tētis saprata, ka to kāds ir taisījis un tas kāds var arī ierasties, tāpēc atradām kādu pleķi citā vietā, pie paša ūdens. Tur uzcēlām telti, iekārtojāmies un sākām domāt par copi. Izvēlējāmies vietas vienam no otra netālu un nodevāmies copes priekam. Atceros arī tādu faktu, ka ik pa laikam lija lietus. Brīžiem diezgan spēcīgi, bet tas nemazināja copes entuziasmu un prieku par šo kopīgo izbraucienu. Zivis ķērās diezgan labi – mūsu lomos bija ruduļi, brekši, pliči, pa kādam asarim un raudai, un uz tārpu tika noķerta arī līdaka. Īsti neatceros, to noķēra tētis vai brālis, bet līdaka bija mērā arī pēc mūsdienu kritērijiem. Bija doma no līdakas vakarā taisīt zupu, tāpēc tētis tai caur lūpu izlaida kaprona auklu un piesēja pie žāklīša, kas bija iesprausts ūdenī. Tā nebija laba doma, bet par to vēlāk. Kad bijām kādu laiku jau pacopējuši, pie salas piestāja airu laiva ar diviem vīriem. Abi uzreiz pienāca pie mums un sāka diezgan agresīvu sarunu, ka te nedrīkstot atrasties, te nedrīkstot copēt, šī vieta esot iekārtota tikai zivju inspektoriem, un abi parādīja apliecības, ka tādi arī ir. Tētis mierīgā tonī sāka skaidrot, ka nav zinājis par to, ka nedrīkst, un vienkārši gribējis ar dēliem kopā pacopēt un atpūsties. Kamēr tētis diskutēja ar agresīvāk noskaņoto inspektoru, otrs aizgāja aplūkot viņu iekārtoto vietu un ieraudzīja, ka neko tur neesam aiztikuši. Šis fakts nostrādāja mums par labu, un mēs iemantojām tādu kā labvēlību tā inspektora acīs. Viņi savā starpā padiskutēja un ļāva mums tur palikt un copēt. Mēs bijām mazliet nostāk no viņu apmetnes vietas, tāpēc viņu klātbūtni īpaši nejutām un sākām domāt par vakariņām. Mēs ar raimondu devāmies pēc piesietās līdakas. Tajā brīdī, kad gājām klāt, nespējām noticēt savām acīm – līdaka peldēja projām. Saucām tēti, un viņš vēl mēģināja līdaku saķert, bet līdaka saprata, ka tai ir izdevies pārrīvēt auklu un atbrīvoties, – ieslēdza piekto ātrumu un prom bija. Nācās zivju zupu vārīt no citām zivīm. Uzvārījām uz ugunskura zupu, un tētis aizgāja uzaicināt uz zupas šķīvi arī abus inspektorus. Tā visi kopīgi ieturējām vakariņas, pēc kā inspektori aizgāja uz savu apmetni, kur arī bija uzslējuši telti, bet mēs gatavojāmies iet gulēt. Ārā vakars, ir uzcelta telts, blakus ezers, televizora vietā ugunskurs, un mēs visi esam iekšā copes piedzīvojumā. Tās bija super sajūtas, un tās joprojām ir super atmiņas! Nākamajā dienā turpinājām copi un zivis atkal ķērās tīri labi, bet par atlaišanu toreiz neviens vēl neaizdomājās, tāpēc, lai noķertās zivis neaizietu postā, tētis tās lika plastmasas bundulī un nedaudz apkaisīja ar sāli. Kad gatavojāmies pusdienlaikam, mūs sagaidīja patīkams pārsteigums. Mūs pie sava pusdienu galda pasauca abi inspektori. Apmainījāmies laipnībām, kā saka. Pusdienu galds viņiem bija visai labs. Tagad īsti vairs neatceros visu, kas bija uz galda, bet tur bija oglēs gatavoti kartupeļi, mednieku konservētā gaļa, dažādi dārzeņi. Paēdām kārtīgas pusdienas, un inspektori jau bija kļuvuši par draugiem. Viņi arī slavēja tēti, ka audzinot kārtīgus dabas draugus un makšķerniekus. Bet viens kuriozs gadījums ar vienu no inspektoriem mums vēl sanāca. Raimonds noķēra gana smuku breksi un nesa to atrādīt tētim, lai palepotos ar savu lomu. Lauzās caur niedrēm un, ieraudzījis kādu stāvu ezera malā, domāja, ka tas ir tētis, un, pacēlis breksi, sauca: “posmotri, što ja poimal!” (Paskaties, ko es noķēru!) Bet tas kāds pagriezās pret brāli, un tas nebija tētis, bet viens no tiem inspektoriem, un visai vienaldzīgi pateica: “nu i što?!”(Nu un kas?). Tā brālis ar visu savu breksi skrēja pa niedrēm atpakaļ un vairs negribēja nevienam atrādīt savu lomu! Tās dienas vakarā inspektori taisījās prom, bet mums atļāva palikt, tikai piekodināja, lai aiz sevis visu novācam. Bet tas jau bija pats par sevi saprotams. Vakarā saradās nenormāli bari ar odiem, vēl tagad atceros, ka no tiem nebija iespējams paslēpties, tāpēc kurinājām atkal ugunskuru un ar dūmiem atgaiņājāmies no apnicīgajiem īdētājiem. Otrā nakts atkal teltī ar savējiem. Svētdienas rītā piesmēlām katliņu ar ūdeni no ezera un vārījām tēju. Brokastīm bija palikusi maize un tušonka. Tā arī paēdām. Līdz pusdienlaikam vēl pamakšķerējām, bet tad sākām vākties nost. Paskatījāmies, lai aiz mums nepaliek nekādi atkritumi, un devāmies atkal uz to vietu, kur varēja pārbrist pāri. Tad ar kājām uz staciju un ar vilcienu uz mājām.

Ummis, sniķera sala  un citi piedzīvojumi

Šis ir viens no copes piedzīvojumiem, kas īpaši palicis atmiņā, un tieši pēc šī es sapratu visu copes burvību un nogriezu sev ceļu nebūt par makšķernieku. Tāds pats trīsdiennieks, tādā pašā kompānijā, tikai dažus gadus vēlāk mums ir bijis arī pie cita lilastes ezera – ummīša. Arī divas naktis un trīs dienas pie ezera. Toreiz bija līdzi arī piepūšamā laiva, un tētis ar brāli pārsvarā copēja no laivas, bet es biju atbildīgais par gruntenēm un nometnes pieskatīšanu. Šad tad gan man izdevās izmānīt no laivas brāli un tēti, un tad es drīkstēju uz kādu stundiņu copēt no laivas. Atkal dzīvojām teltī, vakaros skatījāmies zvaigžņotajās debesīs un ugunskura uguns mēlēs, tēju un zupas vārījām ezera ūdenī. Apkārt mežs, cilvēki tajā galā staigāja maz, blakus ezers, savi tuvākie cilvēki, un visi nodarbojamies ar iecienīto hobiju. Tās ir ļoti tuvas atmiņas. Ļoti iecienīta mums bija sniķera sala ķīšezerā. Tur bieži vien palikām uz vienu vai divām naktīm. Vienreiz, jau pusaudža gados, es nodzīvoju uz sniķera salas septiņas dienas. Tā bija pusaudža protesta akcija pret visu. Apnikuši bija visi treniņi un mācības, plus pusaudža trakums galvā. Nedēļu dzīvoju uz salas, copēju, peldējos, sauļojos. Pārtiku piegādāja draugs, kas pats arī pāris naktis tur palika. Ir daudz senu un ne tik senu atmiņu no foršām copes reizēm ar tēti, ar brāli, vienam un ar draugiem, bet tieši šie senie izbraucieni (sevišķi dūņezera izbrauciens) uz vairākām dienām kopā gan ar tēti, gan brāli bez mūsdienu tehnoloģijām, ar zvaigžņotajām debesīm un iekurto ugunskuru – tie uz mūžu mūžiem pamainīja mani, un kopš tā laika daba, ūdeņi un cope ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Bija viens posms, kad makšķerēju reti, jo jaunībā citas intereses ņēma virsroku, bet tad atsāku ar dubultu sparu. Bet tieši makšķerēšanas prieks, prieks atrasties pie ūdeņiem, izbaudīt visu procesu un mīlēt dabu – tas tika ielikts bērnībā. Dzīvošana teltīs, ar ugunskuru, bez mūsdienu telefoniem un ar saviem tuvākajiem – tādas atmiņas paliks galvā līdz mūža beigām. Tagad brālis mēģina pieradināt pie copes un mīlēt dabu savus dēlus, un vai tas iznāks, to varēs redzēt pēc vairākiem gadiem. Es kā bērnu krusttēvs arī reizēm piedalos šajā procesā. Pagaidām izskatās, ka jaunāko nedaudz vairāk aizrauj cope, bet ļoti pietrūkst pacietības – kad necopē, tad viņam apnīk. Bet pie dabas un ūdeņiem patīk būt abiem – gan normundam, gan viesturam. Tas jau ir labi. Vismaz bez telefona un virtualitātes, bet pie dabas un realitātē. Viesturam ļoti patīk braukt ar laivu, esmu devis viņam arī stūrēt savu laivu manā vadībā, un viņu sāk interesēt spiningošana. Vēl tikai pacietība jāpatrenē.

Nobeigums

Katram tas copes prieks ir citāds. Vienam ļoti svarīgs ir rezultāts, otram ir svarīgs trofejloms, citam ir svarīgi, lai vismaz copītes būtu, kāds jau ir starā no tā vien, ka atrodas pie ūdeņiem. Nav viena pareizā ceļa un pieredzes. Katram makšķernieka ceļš veidojies vai joprojām veidojas citādi, un katrs to copes prieku gūst pa savam. Galvenais, lai uz copi iet ar prieku un izbauda to! Jo atrasties pie ūdeņiem un makšķerēt – tas taču ir kolosāli. Un kādi dabas skati, saullēkti un saulrieti paveras makšķerniekiem, cik daudz un dažādi piedzīvojumi tiek piedzīvoti.

Lai katram izdodas noķert sevī copes prieku un ne asakas! Tiekamies pie un uz ūdeņiem!

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.