Ir sajūtas, ko nav iespējams nopirkt. Tās jānopelna, jāizcīna un… jānoķer. Tāpat kā ar lielo zivi – tu vari būt aprēķinātājs, rūpīgi izvērtēt laikapstākļus, vietu, inventāru. Bet ir mirkļi, kad daba izlemj visu pati. Un šoreiz tā izlēma dot man vienu no spilgtākajiem makšķerēšanas piedzīvojumiem manā mūžā. Cope norisinājās tālu no dzimtajiem ūdeņiem – Persijas līcī, zem Dubaijas saules. Ceļojums uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem tika plānots rūpīgi un laikus. Starp ģimenes izklaides un atpūtas iespējām vienā brīdī prātā iešāvās doma: kāpēc gan nepamēģināt copi vietā, kur ūdeņi ir tik sveši, cik eksotisks ir pats galamērķis? Pāris meklējumu Google un rezervēju vietu laivā – standarta tūristu cope, no Dubaijas ostas. Tajā brīdī nebija lielu ekspektāciju. Zināju tikai to, ka tas būs kaut kas jauns. Un reizēm tieši šādā neziņā slēpjas lielākie pārsteigumi. Ceļos vēl pirms pieciem. Dubaija vēl snauž, bet es ar taksi šķērsoju pilsētu no viena gala uz otru. Manā somā – viegls apģērbs, cepure, ūdens pudele, saulesbrilles un cerība. Ierodoties ostā, mani sagaida gids – kluss, nosvērts vīrs ar pieredzes pilnām acīm. Viņš pārbauda manu pasi, nosūta to ostas kontrolei. Pēc brīža saņemam atļauju, un es saprotu, ka šodien uz laivas būšu viens. Tūristu kolektīvais piedzīvojums pārtop privātā copē. Jau tajā brīdī jūtos kā uzvarētājs.
Laiva – pavisam klasiska, stiklšķiedras konstrukcija ar diviem 100 ZS dzinējiem – un viena vienkārša eholote kartei. Bet patiesībā – ko vēl vairāk vajag, ja acis spīd un sirds deg? No rīta tumsas izslīdam cauri ostai, un, kad saule sāk aust, līcis atveras kā gleznaina ainava. Ūdens gluds, debesis dzidrākas nekā jebkad. Pirmā pietura. Gids iedod vienkāršu makšķerīti – 60 g svins, trīs āķi. Jūtos kā Rīgā uz mola reņģēs. Nolaižu sistēmu uz grunts, uzreiz ir neliela kustība, bet… emociju nav. Pie sevis nodomāju: ja tāda būs visa cope, ilgi nenoturēšos. Mans ķermenis ilgojas pēc kustības, pēc spoles sīciena, pēc vēriena, pēc kāta ripā. Runājos ar gidu, izstāstu par savu spiningošanas pieredzi Latvijā – no līdakām līdz asariem, no kanāliem līdz laivām uz Daugavas ūdeņiem. Tajā brīdī viņš apstājas, paskatās uz mani un jautā: “Tu proti spiningot!? Gribi pamēģināt citādāk?” Tiek izvilkts spininga komplekts – kāts ar 50 g testu, 4000. izmēra spole, fluorokarbona pavadiņa un voblers 110–130 mm garumā. “Met un tin tik ātri, cik vari,” saka gids. “Te nav paužu, tikai ātrums.” Sākumā skeptisks – voblers jātin tā, ka roka gurst. Bet pēc pārdesmit metieniem – spēcīgs blieziens kātā. Zivs pieķeras, un sākas desmit minūšu intensīva cīņa. Zivij nogurstot, laivā tiek iecelta mana pirmā queen fish. Garena, sudrabaina un pilna enerģijas. Smaidu. Emocijas ir atpakaļ. Esmu atkal savā stihijā! Turpinām ar neilgu klusumu, un izdomāju paeksperimentēt. Nākamajā metienā, nogurstot no ātrās ietīšanas, es intuitīvi iepauzēju. Un tieši šajā mirklī – nākamais trieciens. Šoreiz kustības pavisam citas. Spēks. Spiediens. Agresija. Cīņa krietni ilgāka un grūtāka. Gids priecīgi sauc: “Kobija!” Viņš man paskaidro, ka šī ir reta zivs šiem ūdeņiem. Pēdējā pusgada laikā tā nav parādījusies nevienā lomā. Un tagad tā ir manējā! Un, kā vēlāk izrādīsies, ne pēdējā. Nākamie metieni – vēl viena kobija. Šoreiz vēl lielāka, vēl dullāka. Tā lec, raujas, griežas. Gids netic savām acīm. Divas kobijas vienā dienā. Tā nav statistika – tas ir stāsts, ko atcerēšos visu mūžu. Laiks skrien mega ātri, un copes piedzīvojums tuvojas noslēgumam, un mēs dodamies uz pēdējo lokāciju. Pēdējais metiens. Atkal pieķeras queen fish. Sākumā šķiet – tāda pati kā iepriekšējā. Bet tad sākas sveces. Trīs iespaidīgi lēcieni, katrs ar neticamu ātrumu un jaudu. Ūdens šķīst uz visām pusēm, un šķiet, ka zivs burtiski lido. Gids kliedz: “Prātīgi ar bremzi!” Un tad tā ir. Iekšā. Sagurusi pēc svecēm, bet laivā. Es sēžu, elpoju. Adrenalīns. Sāļš gaiss. Zivs smarža. Viss, ko var vēlēties pēc ideāla rīta uz ūdens. Atpakaļceļā laivā domāju – ir lomi, ir bildes, ir trofejas. Bet pats svarīgākais – ir sajūta. Sajūta, ka piedzīvots kaut kas īpašs. Ka tu esi bijis ne tikai copē, bet īstās medībās. Un šīs medības Persijas līcī uz visiem laikiem paliks manā atmiņā kā diena, kad daba izlēma iepriecināt.
Ja kādreiz dzīve aizved uz Dubaiju un ir kaut mazākā vēlme pacopēt, ņem vērā:
– UV aizsardzība ir svēta lieta. Ilga diena uz ūdens bez pareiza apģērba var beigties ar apdegumiem;
– ūdens – daudz un bieži. Aizraujoties ar copi, aizmirstas padzerties, dehidratācija var iestāties ļoti ātri;
– dzeramnauda gidam nav ekstra – tā ir cieņa. Tu maksā uzņēmumam par laivu un degvielu, bet gids vada tavu dienu, tavu stāstu;
– mušiņmakšķernieki – šis ūdens ir arī jūsu. Dubaijā redzēju vairāk mušiņniekus nekā spiningotājus, un rezultāti bija lieliski.
Kad jaunieši izgriež pogas sportistiem jeb grūta diena Jūrmalā. BAM Streetfishing līgas 3.posms
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
