Aktualitātes

Copes pēcgarša, ja loms nav liels0

Aigars Garais

www.parcopi.lv

Man ir daudz draugu un paziņu, kas reizēs, kad zivis neķeras, sāk brukt kopā. Ne jau tiešā nozīmē, protams. Bet tiem pazūd interese par copi tajās reizēs, iestājas pesimistisks noskaņojums, un viņi vēlas copi pārtraukt. Arī pēc copes šiem cilvēkiem noskaņojums ir slikts!

Šāda tipa cilvēkiem copes pēcgarša ir laba tikai tādos gadījumos, kad loms ir bijis gana labs. Laba cope šādiem cilvēkiem spēlē galveno lomu visā makšķerēšanas procesā, un tas nav nekas slikts. Tā vienkārši ir, un viņi to neslēpj. Daudzi izvēlas braukt uz copi tikai uz tādām vietām, kur konkrētajā laikā ķeras konkrētas zivis. Teiksim, kādā vietā vimba nāk, asari sanākuši, zandarti ņem utt. Uz tādām vietām attālumu neskaita, un daudzi ir gatavi braukt vairākus simtus kilometru, lai uz šo razdaču paspētu. Un arī tas nav nekas slikts vai nosodāms, jo principā zivis ir jāķer vietās, kur tās ir! Bet ir arī tādi dīvaini makšķernieki kā es, kuriem patīk viss copes process kopumā un noķertais loma daudzums un lielums nav nemaz tik svarīgs. Ja vien tās nav sacensības, protams. Ir runa par ikdienas copi. Šādi makšķernieki izbauda visu – sākot ar gatavošanās momentu copei, pašu copi, un arī copes pēcgarša parasti ir ļoti laba neatkarīgi no tā, kā ir ķēries. Nav jau tā, ka loms galīgi nav svarīgs, jo tomēr zivs ir vajadzīga, lai makšķerēšanas process būtu pilnīgs. Bet pati zivs noķeršana nav galvenais. Var kaifot par agro un skaisto rītu, saullēktu, saulrietu, airēšanu, pārvietošanos pa ūdenstilpi ar motoru, staigāšanu gar skaistu upīti, ūdens izpēti, eksperimentiem un daudz ko citu. Principā var gūt gandarījumu no visa! Vai šo sajūtu var uztrenēt? Domāju, ka daļēji var! Gandrīz katram ir atmiņā palicis bērnības laiks, kad tētis pasaka, ka rīt ņems līdzi uz copi. Tur taču traks varēja palikt! Gatavošanās sākās momentā, aizmigt nebija iespējams, un visas domas bija tikai par to, kā rīt ar tēti brauksim uz copi. Tās emocijas un prieks no šī fakta vien – tas bija kaut kas! Protams, tagad tādas emocijas vairs ir gandrīz neiespējami noķert, bet tāpat var sevi pārslēgt uz to, lai prieku sagādātu jau pats fakts, ka esi ieplānojis doties uz copi. Izbaudīt visu copes procesu pilnībā un ar interesi saskatīt arī apkārt notiekošo. Biezāku ādu pret necopi noteikti esmu arī uzaudzējis no brīža, kad sāku piedalīties makšķerēšanas sacensībās. Tur ir svarīgi nenobrukt līdz pašām sacensību beigām un izdarīt visu, ko vien var, pat ja viss notiek pilnīgi ačgārni, nekā bija plānots. Bet sacensību emocijas ir nedaudz citādas. Lai gan arī tur, ar visu adrenalīnu un orientēšanos uz rezultātu, es mēģinu pieslēgt arī copes prieku! Arī tur tas noder un var izbaudīt visu procesu arī kaujas režīmā. Bet tur tas copes prieks pārklājas ar mērķtiecību uz rezultātu. Tāpēc rakstu, ka tās ir nedaudz citas emocijas. Par sacensību copes pēcgaršu varu pateikt tā. Ja sacensībās ir izdarīts viss, ko vien uz to brīdi varēja izdarīt, tad neatkarīgi no vietas un rezultāta copes pēcgarša būs ļoti laba! Ja paliks sajūta, ka tomēr šoreiz nav viss maksimāli izdarīts, tad pat ar normālu rezultātu copes pēcgarša var būt ar pipariņu! Domāju, ka ļoti bieza āda pret loma neesamību ir trofejzivju makšķerniekiem. Tāpēc, ka tur daudzas copes reizes beidzas tukšā, bet viņi mērķtiecīgi iet uz savu lielo zivi atkal un atkal. Kā viņiem ir ar copes pēcgaršu pēc tukšajām reizēm, es īsti nezinu. Domāju, ka stipri individuāli, bet mērķtiecība un iešana uz savu mērķi viņiem visiem ir augstā līmenī. Tātad mans copes kredo varētu būt šāds: copē ar prieku un izbaudi visu copes procesu pilnībā! Arī tad, kad necopē! Tagad pastāstīšu par pirmajām trīs šī gada copes reizēm no ledus un kāda bija copes pēcgarša pēc katras no tām.

Tiešraide no Ķīšezera

Pirmā šī gada cope no ledus sanāca diezgan neplānota. Pareizāk, plānota, bet pēdējā brīdī nomainījās copes dislokācija, jo Arvis Ančevskis gribēja palaist tiešraidi Lielā Loma lapā un es šoreiz pielāgojos Arvim. Tā kā tiešraide bija paredzēta par zandartu copi, bet es šādai copei nebiju gatavojies, tad man nācās improvizēt – kamēr Arvis filmēja zandartu copi 8–10 m dziļumā, es piekrastē mēģināju atrast kādu asari ar savu iecienīto bļitku. Visu cieņu Arvim par uzņēmību, jo viņš tieši pirms plānotās copes uz kalna bija savainojis kāju un pārvietojās ar kruķiem. Bet tas neatturēja viņu no tiešraides palaišanas. Uz ezeru Arvim palīdzēja nokļūt draugs Guntis Pedecs, kurš Arvi atvilka līdz ezeram ragaviņās. Labi, ka ir tik labi draugi, uz kuriem var paļauties! Tālāk jau Arvis pa ezeru pats pārvietojās kā lielais un uzfilmēja plānoto tiešraidi. Es tajā laikā urbu un meklēju asarus līdz 4 m dziļumam. Ķīšezers jau tā nav pateicīgs ezers bļitkošanai, bet šīs nebija īstās vietas, kur meklēt asarus. Tas pilnībā pierādījās! Kamēr Arvis filmēja tiešraidi, es izurbu kādus 20 āliņģus un pēc tam vēl kādus 15 āliņģus. Bet asari nebija pierunājami vai viņu tur vienkārši nebija. Divas knapi sajūtamas copītes bija, bet nesanāca tās realizēt. Tātad pirmā 2021. gada cope no ledus bija beigusies bez loma. Copes pēcgarša – ļoti laba! Beidzot tika atklāta zemledus makšķerēšanas sezona 2021. gadā, Arvim izdevās palaist plānoto tiešraidi, un pēc copes mēs patestējām dažādus copes kombinezonus, par kuru testēšanu un testa rezultātiem arī var izlasīt žurnālā. Bija skaista copes diena!

Mazais eksperiments Vecdaugavā

Otrā cope no ledus 2021. gadā man sanāca eksperimentāla, un tas bija tāds īsais izbrauciens. Jau pirms kāda laika nolēmu, ka nevajag visu laiku ziemā no ledus ķert tikai asarus un tikai ar bļitku. Vajag iemācīties ķert arī līdakas un zandartus. Zandartu copei vēlama ir eholote, bet līdakas var ķert arī bez. Arī no laivas līdaku copē visbiežāk eholoti neizmantoju, jo pārsvarā ķeru sekluma līdakas. Tātad izdomāju aizskriet uz sev tuvo Vecdaugavu ar mērķi mēģināt noķert kādu līdaku. Tā kā plānotajā vietā uz ledus atrasties vēl nedrīkstēja, tad kāpu virsū vietā, kur to drīkstēja darīt, – Vecdaugavas attekā, kas iet gar Zvejas ielu. Šī Vecdaugavas atteka ir diezgan sekla, ar dažām bedrēm, bet atklāto ūdeņu sezonā es tur līdakas esmu ķēris. Ūdeņi zināmi no bērnības, tāpēc zinu, kur vasarā ir lēpeņu malas, kur bedres, un orientēties, kur vajadzētu ķert, varēju bez grūtībām. Bet tas bija tikai teorētiski. Praksē es divās vietās ieurbos gruntī, jo ūdens līmenis bija stipri nokrities un cope pie maliņas neizvērtās, kā gribējās. Kas attiecas uz pašu copi, tad es uz ledus biju dažas stundas, izurbu apmēram 50 āliņģu, bet līdakas copi tā arī nejutu. Nevienas. Ne vismazākās! Arī otrā 2021. gada cope no ledus bija noslēgusies bez loma! Copes pēcgarša – laba! Līdz ļoti labai nedavilka fakts, ka sabojāju borim asmeņus. Bet visādi citādi forši. Izmēģināju kaut ko jaunu un arī šādus tādus secinājumus izdarīju, neskatoties uz rezultāta neesamību. Slikta copes diena tāpat ir labāka nekā laba darba diena!

Cope Dzirnezerā ar tēti

Trešā zemledus makšķerēšanas reize 2021. gadā man sanāca kopā ar tēti! Šādas copes ar tēti vai brāli ir ļoti īpašas! Rakstā jau pieminēju par bērnības atmiņām, kad tētis ņēma līdzi uz copi, tad priekiem nebija robežu. Tagad pienācis laiks, kad man jāņem uz copi līdzi ir tētis. Un tas ir kolosāli! Mums copes ziņā ir daudz domstarpību, tomēr pavisam cita skola, cita domāšana un cita paaudze, bet viņš ir cilvēks, kurš man iemācīja makšķerēt. Ielika makšķerēšanas pamatus, iemācīja saskatīt dabā skaisto, mīlēt dabu un ūdeņus! Tāpēc šādas copes, lai arī retas, bet ir ļoti īpašas. Tātad šoreiz aizbraucām uz mums sirdij tuvo Dzirnezeru. Ezers labi pazīstams, tāpēc sākām uzreiz darboties zināmās vietās. Anatolijs darbojās ar mormišku un motiļiem, bet es ar sev tuvo bļitku. Pirmajās vietās abiem pa dažām tukšajām copītēm, un viss. Bet, metodiski virzoties pa zināmajām vietām, drīz vien zivis atradām. Atrastie asari nebija lieli, bet tomēr procesam derēja tīri labi. Turpinājām meklēt lielāka kalibra asarus un virzīties pa ezera zināmajām vietām. Te pēkšņi sastapāmies ar lielu bļitkošanas entuziastu un spečuku, četrkārtēju parcopi.lv bļitkošanas kausa ieguvēju Voldemāru Sosinu! Voldemārs arī teica, ka cope neesot īpaši laba, ka katrs asaris ir jāpierunā, un arī izmērs nav pārāk labs. Tomēr, parādot savu lomu, meistars savu meistarību apliecināja vēlreiz – viņa ķertie asari bija lielāki nekā mums! Voldemārs toties pateica priekšā vienu knifiņu, ar kura palīdzību es tiku pie tās dienas lielākajiem asariem. Knifs bija pavisam vienkāršs – asari labprāt barojās gandrīz pusūdenī un pie grunts īsti baroties negribēja. Pēc tam kad jau biju aprunājies ar Voldemāru un sākām copēt netālu, es patestēju ziemas eholoti Praktik. Nosaukums attaisno sevi pilnībā. Vienkārša kā piecas kapeikas, bet ļoti ērta un praktiska mantiņa. Un, skatoties eholotes rādījumos, atklājās daudz kas interesants. Daudzos āliņģos zivju nebija vispār, bet daudzos tās bija, tās sekoja līdzi bļitkai, bet neuzbruka. Tas arī izskaidroja asaru pasivitāti. Tie bija jāpierunā ar pierunāšanu. Skatoties ekrānā, nedaudz pazūd koncentrēšanās uz bļitkas izspēli un pauzēm, tomēr paver plašāku skatienu un vairāk informācijas. Eholotes rādījumi ļauj darboties ar bļitku dziļākās vietās, kur parasti nejūt, ko dara salīdzinoši vieglā bļitka. Bet, skatoties eholotes rādījumos, ar salīdzinoši mazu bļitku var darboties diezgan lielā dziļumā. Katrā gadījumā jauna pieredze un cits skatījums uz notiekošo zem ūdens. Bļitkošanai līdz 3 m dziļumam es labprātāk darbojos ierasti – bez eholotes. Vairāk koncentrējos uz bļitkas spēles niansēm un pauzēm, bet dziļāk par trīs metru dziļumu – ļoti labs palīgs arī ierastajai asaru bļitkošanai. Tikai nedaudz vairāk jāpaļaujas ekrānā redzamajam, nevis ierastajām maņām. Zandartu copei dziļumā eholote Praktik būs lielisks palīgs copē no ledus! Pamazām copes kļuva arvien retākas, līdz pieklusa pavisam. Ar milzīgu pierunāšanu varēja dabūt pa kādam mazajam asarītim, un viss. Tāpēc izlēmām copi noslēgt, bijām arī jau krietnu laiciņu pacopējuši! Šoreiz sanāca tikt arī pie loma, lai gan tas nebija nekāds varenais. Tētis savu lomu pat atteicās atrādīt! Trešā copes reize no ledus bija noslēgusies. Šoreiz ar lomu. Copes pēcgarša – izcila! Sanāca pacopēt ar tēti, pie loma arī tikām, visu dienu pavadījām svaigā gaisā, un laiks arī bija foršs, patestēju eholoti Praktik, ieguvu daudz vielas pārdomām, paklausīju meistara padomam, kas palīdzēja uzlabot lomu. Īsāk sakot – teicama copes diena ar teicamu copes pēcgaršu!

Nobeigums

Bet ir arī dienas, kad nekas neiet no rokas. Mānekļi raujas nost, auklas piņķerējas, zivis noraujas… Tādās dienās gan ir gana grūti noķert copes prieku un gūt labu copes pēcgaršu. Tāpēc tad ir prātīgāk copi beigt un par tādām dienām ātrāk aizmirst. Tādu ir ļoti maz, bet tādas ir. Tām vienkārši jāpārkāpj pāri! Neesmu nekāds citātu cienītājs un parasti nevienu necitēju, bet šis nu tik ļoti sakrīt ar manu domu, ka nobeigumā gribētu nocitēt angļu dabas pētnieku, vides aizstāvi un makšķernieku Džonu H. Bredliju: ”Lielākais pārbaudījums makšķerniekam ir nevis tas, cik daudz zivju viņš noķer, pat ne tas, kā viņš tās ķer, bet gan tas, ko viņš iegūst, nenoķerot nevienu zivi.”

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.