Makšķerēšana
Pludiņmakšķerēšana

Brekšu cope no laivas – tautas klase.0

Pastāstīšu, kā man ir izdevies noķert diezgan prāvus brekšus visai lielā ezerā, tikai nevienam nesakiet! Latvijā noteikti ir ezeri, kurus sauc par Lielajiem, un vēl vairāk ezeru, kuru nosaukumā ir vārds Lielais. Šoreiz nerakstīšu par kādu no tiem, bet gan par kādu man tuvu tiešām lielu ezeru Latgales augstienē.

Tātad mērķis ir tikt pie kāda plauža – brekša. Sākotnēji uzdevums nešķiet vienkāršs, jo paveras milzīgs ūdens plašums, pa kuru baros, pa pāriem un pa vienam barības meklējumos siro brekši. Panākt, lai mūsu ceļi krustojas, var, tikai jāziedo laiks šo ceļu izdibināšanai un jācer uz labvēlīgiem laika un citiem apstākļiem. Pārāk daudz nezināmo šajā rēbusā, vai ne?
Vasaras laikā, ķerot plaužus, es izvēlos citu taktiku, kuras pamatā ir nevis zivju meklēšana, bet gan to pievilināšana noteiktai vietai, proti – pastāvīga piebarošana.
Zināms, ka brekši pārtiek gan no augu valsts barības, tātad ūdenszālēm, gan arī rakņājas pa gultni, medīdami tārpiņus, kāpuriņus, gliemenītes, dēlītes un citas ezera dibenā mītošas ēdamas radībiņas stingrākai uzkodai.

Brekši ir lieli izēdāji – rīmas, kas uzklāto galdu pamet tikai tad, kad māga ir piestūķēta līdz ūkai vai uzkodas ir beigušās.

Pirmajā gadījumā tos noķert būs grūti, lai gan katrai ūkai ir lūka, un pilna māga brekšu gadījumā ir visai nosacīts jēdziens. Citiem vārdiem sakot, pa vienu galu iekšā, pa otru ārā. Savukārt, ja ēstuvē no uzkodām pāri būs palicis tikai aromāts, visdrīzāk ar steigu tiks meklēts cits piedāvājums tuvākā vai tālākā apkaimē, jo neremdināts izsalkums veicina ceļotkāri.
Nedaudz atkāpjoties no šo zivju barošanas un ķeršanas tēmas, vēlos paskaidrot, ka, sakot plaudis vai breksis, es ar to domāju vienu un to pašu zivju sugu no Abramis saimes – Abramis brama. Precizēju to, jo esmu dzirdējis vienu paziņu sakām, ka viņš zinot kādu, kura draugs plaužus un brekšus uzskata ja ne gluži par dažādām zivju sugām, tad par atšķirīgiem kalibriem – noteikti.
Skaidrs, ka ierīkot smalku ēstuvi neapdzīvotā vietā un cerēt uz lielu klientu skaitu būtu naivi, tāpēc galds jāklāj plaužu guļamrajona vai vismaz dzīvas zemūdens maģistrāles tu-vumā. Ja par šīm brekšu mājvietām un ceļojumu maršrutiem ezerā runā bez aplinkiem, tad jāsaka, ka tie ir un paliek nemainīgi tik ilgi, līdz mainās pats ezers. Bez mūsu (cilvēku) palīdzības izmaiņas, kas varētu ietekmēt zivju paradumus, var būt gadsimtiem ilgs pro-cess, tāpēc brekšu vietas ezerā ir zināmas un paliek nemainīgas. Tuvākā bedre visdrīzāk būs guļamrajons, un attiecīgi tuvākais sēklis vai piekrastes zona varētu būt uzdzīves vieta. Kaut kur starp, ap un pa šīm teritorijām arī notiek plaužu diennakts migrācija.
Manā lielajā ezerā es ķeru plaužus 2,5–3 m dziļumā uz krasta sēkļa. Attālums no krasta niedrēm ir kādi 50 metri, un no tuvākās bedres šķir 150 m līdzena šelfa bez izteikta rel-jefa. Gultne šeit ir smilšaina, vietām mālaina ar neregulāriem ūdenssūnu pleķiem.
Es makšķerēju tikai gaišajā dienas laikā, jo kopš bērnības esmu pieradis naktīs gulēt, turklāt arī lomiem laika posmā starp rītu un vakaru nav ne vainas. Vēls rīts, šķiet, ir vislabākais plaužu copei manā ezerā, bet ir vilkti labi lomi arī dienas vidū un pirms saul-rieta. Vienīgi pāris agrajās rīta stundās pēc saullēkta nekādi dižie lomi nekad nav bijuši. Tā gan ir tikai subjektīvā pieredze, un ļoti iespējams, ka citā vietā, citā ezerā man nāktos mainīt savus ieradumus, pakārtojot tos brekšu bara kustības grafikam, varbūt tad tieši agrs rīts vai pat nakts būtu īstais buršanās laiks. Lūk, ko šajā sakarā zināja teikt makšķerēšanas literatūras klasiķis L. P. Sabaņejevs savā darbā “Saldūdens zivju dzīve un ķeršana”:
“Diennakts laikam plaužu makšķerēšanā nav tik lielas nozīmes, kā ķerot sazānus. Plauži var ķerties gan no rīta un vakarā, gan dienas vidū un naktī. To ķeršanas laiks ir atkarīgs no vietējiem apstākļiem, no zivju lielāka vai mazāka tramīguma un no tā, kad tās ir pieradinātas ierasties piebarotajās vietās. Dažviet plaužus var ķert cauru diennakti, citur – vakarā vai no rīta.

Tomēr ir ievērots, ka pēc nārsta labākā ķeršanās ir lielāko tiesu no rīta, lai arī ne pārāk agri – no plkst. sešiem.

Bet, kad paaugas zāle, lielie plauži ķeras vienīgi ļoti agri no rīta, pirms saullēkta, un ļoti vēlu, saulrieta laikā, īpaši, ja ir pilns mēness, kā arī klusās un siltās naktīs. Piemaskavā dažos dīķos, piemēram, Izmailovas, plauži ķeras tikai starp plkst. 10 un 12 naktī un agri no rīta, no vieniem līdz diviem vai trijiem. Citos, piemēram, Ļubļinskas, ir novēroti trīs ķeršanās periodi: no diviem līdz sešiem rītā, pēc tam no 10 līdz 12 vai vieniem pusdienlaikā un, visbeidzot, no sešiem līdz septiņiem vakarā līdz pat desmitiem, vienpadsmitiem naktī. Ticams, ka it visur var panākt to, ka plaužus var noķert cauru diennakti, jebkurā dienas vai nakts laikā, lai gan ar dažādiem panākumiem, ja tikai zina, kur dotajā laikā atrodas to bari vai, vēl labāk, ir vairākas vienlīdz labi iebarotas vietas. Visur, izņemot laiku pēc nārsta, dienā lielie plauži trāpās reti, ja nu vienīgi vējainā laikā un pēc lietus.”
Varbūt tomēr derētu pasēdēt arī kādu nakti? Iespējams, pieteiktos kāds lielais plaudis, jo līdz šim 2,5 kg robežu nav izdevies pārkāpt, lai gan vidējais zivju izmērs normālos copes apstākļos svārstās ap 1,5 kg un dažreiz, ja pienāk druknāku resnuļu bariņš, pat ap 2 kg. Jebkurā gadījumā kilogramu lomā vienmēr ir vairāk nekā zivju, un par maksimālo loma lielumu nevaru neko teikt, jo vienmēr makšķeres ir satītas pie daudzmaz saprātīgiem ci-pariem.
Lai nu paliek varbūt. Atgriežamies pie portfelīšu gūstīšanas. Tātad cope notiek no noenku-rotas laivas vienatnē vai divatā ar pludiņmakšķeri noteikti iepriekš iebarotā vietā, kas atzīmēta ar nelielu putuplasta boju. Es piebaroju ļoti arhaiski, jo galvenā un pārsvarā vienīgā barības komponente ir vārīti miežu putraimi. Beru kilogramu trīs litros verdoša ūdens un vāru, līdz sasniegta putras konsistence. Pievienoju nedaudz sāls, jo tas vienmēr patīk visām zivīm. Dažādu garšvielu un smaržvielu pievienošana barībai saprātīgos daudzumos copi sabojāt nevar. Lielākajai daļai no mums tomēr ir grūti pretoties reklāmai. Ja tiek pastāvīgi apgalvots, ka bez superbarības X un aromatizatora Y izredzes uz lomu nav lielas, tad mēs pērkam šos brīnumus vismaz sirdsmiera labad un vainu par pieticīgo guvumu varam uzvelt Pēterim, kurš bodē iesmērēja nepareizo mantu.
Tad nu šo viru lādējam kādā piemērotā maisiņā, kurā ietilpst vismaz 4–5 litri putras, sienam klāt striķi un ar akmens palīdzību gremdējam copes vietā. Makšķerēšanas laikā barotavas boja atrodas virs ūdens, bet starplaikos es to nogremdēju sprīdi zem ūdens virsmas, lai netiktu piesaistīta lieka uzmanība un traucēta navigācija.
Attālums no laivas līdz bojai parasti ir ap 20 m. Distancei jābūt tādai, lai bez grūtībām varētu (varētu nenozīmē, ka tas vienmēr ir nepieciešams) aizmest pludiņu nedaudz aiz bojas pa vējam vai dažreiz – vējam pūšot no sāniem. Noenkurot laivu tā, ka jāmet pret vēju, nebūtu saprātīgi. Laivas veiksmīga novietošana attiecībā pret copes vietu, vēju un sauli ļoti lielā mērā noteic pasākuma efektivitāti, jo nav labi ne tikai mest pret vēju, bet arī saules virzienā – acis ātri nogurs, un daudzas copes paliks nepamanītas vai tiks nokavētas. Lielā ezerā vēl ir tāds apstāklis kā straume, kuras virziens sadarbībā–mijiedarbībā ar vēju tad arī noteiks, uz kuru debess pusi pludiņš un āķis ar ēsmu tieksies pēc iemetiena. Gadās tā, ka šie virzieni ir pretēji. Proti, vējš pūš, pieņemsim, no rietumi-em, un viļņi dzen pludu austrumu virzienā, bet straume ar svariņiem un āķi tiecas uz pretējo pusi. Nereti šie pretspēki kompensē viens otru, un visa sistēma paliek nekustīga, kaut arī lēns dreifs nav liela nelaime un dažreiz pat ir noderīgs.
Kā enkuru es izmantoju diezgan masīvu, ap 10 kg smagu, metinātu dzelzs trijžuburi, ko vajadzības gadījumā papildina ar cilpas palīdzību pie enkura auklas piestiprināts ķieģelis. Jāpiebilst, ka, noenkurojot laivu pārāk tuvu ķeršanas vietai, pastāv risks zivis aizbiedēt.
Pirms copes dažas barības bumbas var iemest arī blakus maisiņā esošajai putras pa-matmasai, īpaši, ja copē divatā vai pašam ir vēlme iemest otro makšķeri.

Patiesībā var nolaist putras lodes arī bez barotavas, tikai tad, ja redzamība ūdenī to neļauj, nevar iz-kontrolēt, barība ir noēsta vai ne.

Jāsaprot, ka runa ir par zivju iebarošanu un pieradināšanu pie copes vietas vairāku dienu garumā. Konkrētajā ezera vietā šīs darbības var uzsākt uzreiz pēc Jāņiem, un plauži turpina ķerties vismaz līdz augusta beigām.
Tātad, piebaroju es vismaz divas dienas pirms makšķerēšanas sākuma divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Vasaras sākumā ūdens ezerā ir dzidrs, un trīs metru dziļumā barota-vas saturu var pārbaudīt vizuāli, to bez vajadzības neizceļot no ūdens. No iepriekšējās pieredzes zinu, ka plaužu bara pienākšanas laiks manā pieturā varētu būt ap plkst. astoņi-em no rīta, tāpēc iebarot vajadzētu vismaz pāris stundas iepriekš, lai vēlāk lieki netraucētu zivju mielastu. Var iebarot arī agrāk un tad vairākas stundas pēc saullēkta nodoties spiningošanai kaut kur ezerā. Šajā gadījumā līdz pusdienām var pagūt izbaudīt gan plēsoņu medību prieku, gan klasisku pludiņmakšķerēšanas sesiju.
Ķerot plaužus no laivas, es izmantoju visparastākās teleskopiskās makšķeres. Lai gan pludiņš ir slīdošais, tomēr labāk, ja stopors vai stopora mezgls pirms iemetiena netiek ie-tīts kāta riņķos, tāpēc piecus metrus garš, viegls makšķerkāts man šķiet gana labs. Pa-matauklas diametrs varētu būt no 0,22 līdz, teiksim, 0,25 mm. Izmantoju 0,16 līdz 0,2 mm resnu un kādus 20 cm garu pavadiņu, kuras galā sienu klasiskas formas āķi. Tā izmēru nosaka ēsmas apjoms.
Viens no svarīgākajiem brekšu copes piederumiem manā skatījumā ir pludiņš. Tieši tas darīs zināmu brekša klātbūtni un copi tikai šai zivij raksturīgā veidā – ar pludiņa antenas celšanos arvien augstāk, tā nogulšanos horizontāli un sekojošu slīdēšanu uz sāniem un (vai) pazušanu zem ūdens virsmas. Lai varētu pilnībā izbaudīt šos mirkļus, pludiņus brekšu copei es izgatavoju pats no niedres un korķa. Pludiņš ir kādus 25 cm garš ar vismaz 10 g celtspēju. Parasti tas gan ir smagāks, vējainā laikā – līdz 20 g. Ja gadās copēt ekstremālos apstākļos, tad manipulēt ar garāku un smagāku pludiņu būs vieglāk makšķerniekam, bet blakusapstākļi viļņu, straumes un vēja veidā to ietekmēs mazāk. Gadījumā, ja no rīta pūš rietumu vējš, un mūsu platuma grādos tā gadās biežāk nekā citādi, iemetiens agri vai vēlu būs jāizdara virzienā uz sauli. Vakarā, pūšot austrumu vējam, situācija ir analoģiska, ja nav apmācies, protams. Vienīgais risinājums šeit ir saulesbrilles un pludiņš ar melnu antenu, jo, skatoties uz gaismu, mēs jebkurā gadījumā redzam tikai objekta siluetu.

Ļoti liela nozīme ir svariņu izvietojumam uz auklas. Es lauvas tiesu svina izvietoju uz pa-matauklas aptuveni 30 cm no pavadiņas mezgla. Parasti tā ir 10 g smaga slīdošā olīvīte, kurai auklu izveru cauri divas reizes, lai attālumu tomēr varētu koriģēt. Atlikušā svariņu masa tiek stiprināta pie paša pavadiņas un pamatauklas mezgla. Ja tās ir vairākas skrotis, tad tās izvietoju cieši vienu pie otras. Slīdošo pludiņu ar papildu stopora palīdzību ie-robežoju tā, lai tas nenoslīdētu pa auklu tuvāk par 30 cm līdz olīvītei. Šāds āķa, svariņu un pludiņa izkārtojums samazina sistēmas sapiņķerēšanās iespēju, jo atsevišķi elementi uz auklas vienkārši neaizsniedzas cits līdz citam iemetiena laikā. Tas ir svarīgi, jo makšķeri sanāk pārmest diezgan bieži. Vējainā laikā papildu apakšējais svariņš (–i) guļ uz gultnes un kalpo par bremzi vai mini enkuru. Mierīgā laikā to var pacelt dažus centimetrus aug-stāk, tādā veidā ļaujot āķim ar ēsmu vairāk vaļas kustēties, nesalasot no ezera dibena vi-sas ūdenszāles.
Iemetiens jāizdara nedaudz aiz un pa labi vai pa kreisi no bojas. Tad pludiņu pievelk tā, lai ēsma atrastos kādu metru no barotavas uz laivas pusi. Jo tuvāk bojai, jo lielākas izredzes uz copi, bet, pirmkārt, var kļūdīties metienā un sapiņķerēt makšķerauklu un barotavu, ot-rkārt, to var izdarīt plaudis, ar ēsmu mutē dodoties nepareizajā virzienā.
Nereti pirmais piesakās izlūks – breksītis līdz kilo svarā, un tikai pēc kāda laika piepeld pa-reizo plaužu bars. Izskatās, ka sīkzivis netur līdzi brekšiem šajos sirojumos, un kāda rau-da, asaris vai rudulis reti iemaldās lielo, apaļo kompānijā. 1,5 kg un lielāka plauža copes laikā pludiņa antena 90% gadījumu sāk slieties virs ūdens, līdz pluds noguļas. Tas arī ir īstais brīdis piecirtienam.
Par ēsmu lielākoties kalpo mēslu slieciņu buntīte, kuru dažreiz papildina pāris mušu kāpu-ri.

Saistītie raksti
Ja kumoss uz āķa ir sevišķi liels, piemēram, naktstārps vai zemes slieku pušķis, kurus brekši arī nesmādē, tad ir vērts nogaidīt ilgāk.

Dažreiz, kad brekši ir īpaši izbadējušies, copes mēdz būt ļoti straujas. Pludiņš sāk ar paātrinājumu un noteikti slīdēt uz sāniem un nogrimst. Esmu novērojis, ka visagresīvāk brekši copē, arī pretojas, vasaras sākumā, kamēr ūdens vēl nav sasniedzis maksimālo temperatūru un ir dzidrs. Sezonas vidū un beigās, kad sasilušais ūdens sāk ziedēt, tie kļūst prātīgāki un lēnāki.
Dažreiz, bet ne vienmēr, es sāku copi ar divām makšķerēm – tā ir jautrāk sagaidīt brekšu bara vizīti. Ir laiks kārtīgi noregulēt dziļumu, jo iemetiena vietā tas noteikti būs nedaudz citādāks nekā pie laivas, aprast ar vēju un straumi, saprast, kur aptuveni atrodas zāļu pleķi, aiz kuriem, iespējams, ķersies āķis. Bieži pārmetieni vispār ir ieteicami, jo plauži nereti ņem grimstošu ēsmu. Tāpat brekšiem patīk, ja tos kaitina, pievelkot pludiņu tuvāk. Tā kā pluds ir slīdošais, āķis ar ēsmu šajā brīdī kustas arī pa vertikāli, kas pievērš zivju uzmanību. Šādā veidā ir iespējams arī atbrīvot slieciņu pušķīti no iespējamās paslēptuves ūdenszāļu segā. Bieži gadās, ka pēc pludiņa pievilkšanas vertikālu stāvokli tas tā arī neatgūst, jo brekšu paps vai mamma ir ļāvušies provokācijai un neierasti ātri prom bēgošais kārums ir satverts.
Otro makšķeri visbiežāk gan nākas satīt tad, kad ierodas plaužu bara pamatspēki. Nereti copes seko viena otrai, un ķert šādos apstākļos ar diviem kātiem nav iespējams, jo gan roku, gan uztveramo tīkliņu skaits laivā ir ierobežots. Ja vieta ir labi iebarota vairākas dienas, iepriekš nav īpaši makšķerēts un laika apstākļi ir piemēroti, tad cerības uz labu koncertu ir pamatotas. Nevaru apgalvot, bet man šķiet, ka tikai aukstu ziemeļaustrumu vēju es varētu pieskaitīt īpaši nelabvēlīgiem brekšu copi ietekmējošiem faktoriem. Vēl, protams, krasa laika apstākļu maiņa var likt plaužiem atturēties no ikdienas sirojuma vai ievērojami saīsināt tā maršrutu.
Kā var noprast no iepriekš rakstītā, lielākais ieguldījums šāda veida copē ir laiks, kas tiek veltīts iebarošanai. Tomēr, ja kādu nedēļu vai vismaz dažas dienas sava atvaļinājuma esat nolēmis pavadīt pie lielā ezera, esat gana pacietīgs un piekrītat apgalvojumam, ka labas investīcijas atmaksājas, tad šāda veida cope var būt jums piemērota.

Jānis Kupra

Abonē Lielo Lomu 2022.gadam līdz novembra beigām ar atlaidi 30% ievadot atlaižu kodu SUPERLOMS!

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.