Spriežot pēc tā, cik skrupulozi brekšu makšķerēšanai pievēršas Arturs Lūkins, šaubu nav, ka pēc pāris gadiem viņš izvilks Latvijas brekša rekordu. Šo zivju uzvedības pētījumiem viņš ņem talkā pat zemūdens videokameru un regulāri ievāc informāciju par ezeriem, kur varētu mājot pamatīgi brekšu eksemplāri, kuri paspējuši izjust visas nežēlīgās zemūdens pasaules dzīves nianses, un rezultātā Arturs izmakšķerē zivis ar nokostām astēm, putnu knābju cirtieniem, nofotografē un tūlīt pat atlaiž. Lai dzīvo. Jo tāda ir viņa izpratne par dabu, ko viņš iesaka arī mācīt skolās, pretējā gadījumā lielā makšķernieku spiediena dēļ daudzas Latvijas ūdenstilpes būs izkāstas tukšas.
Aplūkojot tavu Instagram kontu, nevar īsti saprast – vai esi fotogrāfs, kas makšķerē, vai makšķernieks, kas fotografē? Jo gan bildes, gan lomi ir izcili.
Laikam vairāk esmu makšķernieks nekā fotogrāfs, jo makšķerēšana nodarbina manu prātu gandrīz katru dienu. Meklēju dažādu informāciju par makšķerēšanu, izglītojos šajā jomā. Fotogrāfija man agrāk bija hobijs, 2008. gadā nopirku pirmo spoguļkameru. Pēc kāda laika jau sāku fotografēt kāzas, rīkot fotosesijas, bet tad vienā brīdī sapratu, ka es ar to vairs negribu nodarboties. Kā hobijs tas tika izsmelts, vairs negribēju neko jaunu mācīties šajā jomā, nevēlējos likt cilvēkiem pozēt, mani vairāk sāka interesēt fotogrāfiju apstrāde. To apguvu pašmācības ceļā, skatoties Youtube klipus. Turklāt sapratu, ka kāzu fotogrāfiju pēcapstrāde man paņem ļoti daudz laika, ilgā sēdēšana pie datora atstāja arī sekas uz muguru, redzi, tāpēc nolēmu, ka man tas nav vajadzīgs. Un tad es to visu izbeidzu. Tagad es fotografēju tikai ar telefonu, tā ir daudz ērtāk, pēc bildes uzņemšanas nav jāaugšuplādē visas fotogrāfijas datorā, lai tās apstrādātu. Nofotografēju ar telefonu, turpat fotogrāfiju apstrādāju, un viss gatavs. Bet fotogrāfiju apstrāde man joprojām patīk, un es pavadu samērā daudz laika, lai iegūtu tādu fotogrāfiju, kāda man patīk.
Un tagad pats svarīgākais jautājums: kad pievērsies copei? Cik runāts ar makšķerniekiem, ko esmu intervējis, parasti to ierāda vecāki vai vecvecāki, makšķerēšana bezmaz vai kā dzimtas mantojums.
Jā, pilnībā piekrītu, hobiju mantoju no tēva. Makšķerēt sāku kopš bērnības. Pirmos gadus zivis ķēru ar pludiņmakšķeri, bet kopš 2015. gada pievērsos fīdermakšķerēšanai. Tagad galvenokārt tikai fīderēju. Reizēm gan paņemu arī pludiņmakšķeri, jo tajā arī ir sava burvība un to lietu arī ļoti labi pieprotu. Savukārt, runājot par spiningošanu, ļoti daudzus gadus spiningoju gan kopā ar tēvu, gan viens pats. Tagad paņemu spiningu tikai tad, kad galīgi cits nekas neķeras. Tad es domāju, ka jāaizbrauc kaut kur paspiningot, bet principā tas notiek labi ja reizi gadā. Uz dzīvo zivtiņu daudz esmu ķēris zandartus – lielākais, ko izdevies pieveikt, svēra 6,5 kg Limbažu Lielezerā.
Kad sākas zemledus makšķerēšanas sezona, tad ar fīderi, protams, nepamakšķerēsi, bet es pēdējos gados esmu pievērsies pastiprinātai brekšu uzvedības pētīšanai, gan meklējot vietas, kur tie uzturas, gan ņemot palīgā eholoti, gan īpaši aprīkotu zemūdens kameru, ko esmu iegādājies pie kāda latviešu meistara, jo viņa zemūdens kameras video sanāk ar daudz labāku redzamību, nekā filmējot ar citu ražotāju fotokamerām. Varu ieskatīties tumšākos un duļķainākos ūdeņos. Bet viennozīmīgi mans makšķerēšanas TOP 1 ir fīderis.
Vēl, ja runājam par maniem pašiem pirmajiem copes pirmsākumiem, es pat neatceros, cik man bija gadu, kad tēvs sāka ņemt līdzi uz Limbažu novada upēm un ezeriem. Pavasarī, kad upē ķērās lielās raudas, es esot pārīti noķēris, bet zivis man tolaik nelikās sevišķi interesantas, es vairāk esmu bridis pa krastmalas krūmiem, pētīdams vardes un kukaiņus. Atceros, mana pirmā makšķerīte bija no lazdas, bet drīz jau copēju ar bambusa makšķeri, tādu pavisam īsu, kurai tēvs piekausēja gumijas cauruli, lai tā būtu garāka. Man palicis prātā moments, ka esam ar laivu iebraukuši mazā meža ezeriņā un man pie pašas laivas ķeras mazi asarīši un rudulīši, burtiski katrā metienā, tad man varēja būt kādi pieci gadi. Atceros, tēvam uz dzīvo pieķērās līdaka un norāvās. Toreiz tā šķita milzīga.
Emocijas kopš bērnības palikušas joprojām, pie tā noteikti ir “vainīgs” tēvs. Copēt braucām ļoti bieži, gandrīz katru otro dienu, daudz ķērām karūsas un līņus, ar šīm zivīm vietējie ezeri bija ļoti bagāti. Atceros, kā es vēlējos noķert savu pirmo līni, bet man tie neķērās ne pa kam. Tēvs vienmēr pamanījās noķert kādus desmit, piecpadsmit līņus. Es vēl tagad atceros, kā viņš teica, ka āķim jābūt uz grunts un pirms tam jāiebaro. Viņš sēdēja krastā, es – desmit metrus tālāk, lai viens otram netraucētu. Es novietoju uz grunts ne tikai āķi, bet arī svinu, tā, ka pluds pilnībā nogūlās horizontāli. Tagad, protams, zinu, ka tā nav jādara, svinam jāpaliek virs grunts. Es vēl atceros, kā virs ūdens parādījās burbulīši, kas liecināja – līnis ņemas pa apakšu. Pluds sakustējās, un es vilku savu pirmo līni. Zivs bija ļoti maza, labi ja 10 cm gara, bet man to obligāti vajadzēja paturēt. Tā mana makšķerēšanas atkarība ar katru nākamo mazo sasniegumu auga un auga. Atceros, karūsas ķērās, nebija gan milzīgas, bet līdz 30 cm (tāda skaitījās liela), un to bija daudz. Pēc tam jau sāku braukt uz copi viens pats, cēlos divos naktī, braucu ar velo, nakts tumsā pat neredzēju, kur jāmet pludiņš. Vispirms kaut kur iemetu barību, pēc tam āķi ar ēsmu. Tad gaidīju, līdz kļūst gaišs un var labāk redzēt vietu, kur makšķerēju. Tagad tas šķiet smieklīgi, bet makšķerēšanas azarts man bija liels.
Parasti, kad cilvēks sāk makšķerēt, viņam ir viens priekšstats par zivīm, kas gūts no literatūras, bet tagad tie, kas aktīvi darbojas ar eholotēm, reizēm šos uzskatus apgāž. Piemēram, dzirdēts, ka plēsīgo zivju pasaulē mānekļu krāsa nav svarīga, bet gan to izspēle, kas ir galvenais veids, kā pievilināt zivi. Kāda cīņa notiek brekšu frontē?
Jā, es pilnībā varu piekrist tam, ka grāmatās profesionāļi runā vienu, kas būtu jādara, bet makšķerējot, pašam eksperimentējot, esmu nonācis pie dažādiem pretējiem secinājumiem un daudzas lietas varu reāli atspēkot. Piemēram, runājot par fīdermakšķerēšanu, es izmantoju ļoti, ļoti īsas pavadas. Un tam ir dažādi iemesli. Pirmkārt, lai raudas nepagrābtu ēsmu, kad tā grimst. Savukārt breksim tieši ir vajadzīgs, lai ēsma atrastos uz grunts, jo viņš barojas tikai tā. Tāpēc izmantoju ļoti īsas pavadas. Citi makšķernieki domā, ka ezerā pavadai jābūt vismaz 50–70 cm garai, bet es izmantoju 10 cm pavadas, retāk – 15 cm garas. Tam ir sava priekšrocība, ko esmu novērojis ziemā ar zemūdens kameru. Kad breksis paņem barību, kurā ieslēpts āķis, bieži vien viņš to momentā izspļauj. Lai neizspļautu, vajag tieši pēc iespējas īsāku pavadu, lai zivs nepaspētu saprast, vai tur neslēpjas kas aizdomīgs. Lai zivs jau uzķertos uz āķa no barotavas svara.
Vasarās breksis, protams, ir aktīvāks nekā ziemā, viņš vienmēr ir kustībā, gandrīz nekad neguļ, vienmēr lēni slīd virs grunts, un cope notiek, kad viņš apēd ēsmu ar āķi un čāpstinot turpina peldēt uz priekšu. Un tad ar 10 cm pavadu pilnīgi pietiek, lai viņš būtu uz āķa, pašam vēl neko nesaprotot, kas notiek. Tādā veidā esmu samazinājis tukšās copes. Varētu pat teikt, ka man tukšo copju nav vispār. Īsā pavada arī samazina āķa ierīšanas risku praktiski līdz nullei. Tas pats ar dažādas krāsas auklām un citiem sīkumiem, visbiežāk tas viss ir mūsu galvā. Tāpēc cilvēks, ejot makšķerēt, mēģinās uzmeistarot sistēmas, kādas viņš ir iedomājies savā galvā, bet zivju pasaulē tas viss ir daudz, daudz citādāk, tām ir pilnīgi vienalga, ko esam iedomājušies, kā tām būtu jāuzvedas.
Tu brekšus pēti un makšķerē arī ziemā?
Ziemā brekšus makšķerēju ar ļoti mazu pludiņu, kam apakšā ir maza svina skrots, aptuveni 5 cm attālumā no tās ir āķis ar ēsmu. Esmu novērojis – ja breksis ir ļoti kaprīzs, viņš barību tāpat ēd, peld visapkārt, ar kaut ko barojas, bet āķi ar ēsmu neņem. Zemūdens kamerā esmu skatījies stundām, vari mainīt visdažādākās ēsmas, uzlikt pašu mazāko āķi ar vienu motili, ar tievāku vai resnāku auklu, bet nekas nenotiek. Ja arī būs ņēmiens, tad labi ja viens pāris stundās. Un arī tad, kad breksim nav ēstgribas, viņam būs pilnīgi vienalga, cik resna pavada – 0,2 mm vai 0,12, liels vai mazs āķis, viņš tāpat pakamps ēsmu, kad būs to nolēmis. To esmu novērojis konkrētā ezerā.
Bet te atkal tāda nianse, ka katrā ezerā šīs lietas ir pilnīgi atšķirīgas, un vajag atkost, kā kur kas strādā. Runājot par konkrēto ezeru, kur makšķerēju, tur ir tā, ka apakšā var būt ļoti daudz brekšu, it kā viņi barību no grunts iesūc, bet dažreiz es brīnos un nesaprotu, kam tiem acis, jo tas peld garām āķim ar ēsmu burtiski pāris cm, vispār neliekas par to ne zinis, bet kaut ko meklē dūņās. Un tas notiek neatkarīgi no tā, kāda ēsma ir uz āķa. Un, arī barojot ar tārpiem, visbiežāk neizdodas ieslēgt to zivi uz gaļas ēšanu un uzlabot rezultātu, bet nevēlamo ķīsi gan tā var sasaukt lielā skaitā!
Mani aizkustināja, ka vienā video esi uzfilmējis, kā atbrīvo pamatīgu un skaistu brekšu lomu. Tas nozīmē, ka noķer un atlaid princips vēršas plašumā, kas no zivju saudzēšanas viedokļa ir tikai apsveicami.
Par zivju atlaišanu domājot, es pārdzīvoju tad, ja zivi vēlos skaisti nofotografēt, bet tā neuzvedas mierīgi, lēkā uz visām pusēm un tādā veidā var savainoties. Agrāk, kad saķēru zivis, es tās liku tīkliņā, pēc copes sesijas svēru un fotografēju, bet tas ir samērā nesaudzīgs process zivju labsajūtai. Tagad, kad noķeru zivi, mazu (līdz 1,5 kg) uzreiz atbrīvoju, bet lielāku, kas varētu būt virs 2,5 kg, uztveramajā tīkliņā uzreiz nosveru, piefiksēju svaru, nofotografēju, un, ja ūdens ir silts, es to uzreiz atlaižu, nemaz neliekot tīkliņā. Dažas lielākās trofejas uzglabāju speciālos zivij saudzīgos karpu maisos, tādos tās labāk jūtas, kamēr gaida savu kārtu fotosesijai.
Esmu iegādājies arī tādu kā speciālu matraci, kur uzlikt zivis pēc izcelšanas no ūdens. Tam ir īpaši saudzīga materiāla pārklājs, zem kura zivis tumsā mazliet nomierinās. Pēc tam pārklāju noņemu, zivis nofotografēju tuvu pie ūdens, ja arī kāda no tām ielec ūdenī, lai peld tālāk, tas ir labāk, nekā ja tā būtu nolēkusi uz zemes. Pats svarīgākais, lai zivs maksimāli maz tiek traumēta. Patiesībā tas ir pats svarīgākais jautājums, jo zivs ir ilgi augusi, bet mēs neuzmanīgu darbību rezultātā varam to satraumēt. Par to vajadzētu padomāt ikvienam makšķerniekam. Tāpat, sverot zivis, es nekad tās neāķēju aiz žaunām, jo tā ir ļoti vārīga vieta, un zivs var aiziet bojā.
Foto no Artura Lūkina personīgā arhīva
Breksis taču ir vareni garšīga zivs, kad to nokūpina.
Vēl salīdzinoši nesen, pirms gadiem pieciem, lielu daļu loma kūpināju, un mājinieki bija priecīgi par mielastu. Bet tad nāca saprašana, ka tādā veidā daba ļoti tiek izsaimniekota. Vēl lielāka saprašana nāca, kad palasīju BIOR pētījumu par ezeru, kurā makšķerēju. Pētījumā bija teikts, ka pētnieciskajā zvejā ar tīklu noķerts 2,1 kg smags breksis, un tā vecums bija, ja pareizi atceros, 33 vai 32 gadi, un tas skaitās vidēji ātri audzis. Ja es tādu zivi atņemu ezeram, saprotu, ka nodaru milzīgu skādi dabai. Ja man labi ķeras un es, teiksim, esmu noķēris 20 lielus brekšus, un tā ir tikai viena copes reize, un es nedēļā copēju vismaz vienu vai divas reizes, kas būs pēc gada vai vairākiem desmitiem gadu?
Kāda ir cilvēka ietekme uz ezera resursu, kas nemaz nav tik liels? Mēs jau ar acīm neredzam, kas atrodas zem ūdens, bet ja salīdzinām zivju skaitu ar ganāmpulku pļavā? Mēs zivis ķeram, mums tās ķeras daudz, bet mēs neapzināmies, ka tas varbūt ir ļoti liels ezera resurss, kas sakoncentrējies vienā vietā, un noteiktā laikā tas ķeras, bet pārējā ezera platība ir tukša. Ja mēs visas noķertās zivis paturēsim, drīz vairs nebūs ko ķert. Es apzinos, ka tie divnieciņi, trijnieciņi un četrinieciņi ir tādi kārtīgi brekšu vectētiņi. Dažiem no viņiem uz sāniem pat var redzēt rētas, citam puse astes nokosta, spuras traumētas. Pēdējam noķertajam brekšu vectēvam bija pamatīga tīkla rēta ķermeņa viduklī, tīkls bija iegrauzies vēderā, radot tādu kā iedobi. Iedobe palikusi, senā rēta sadzijusi, bet breksis teju ieguvis otro dzīvību. Man būtu ļoti žēl tādu noslaktēt. Tāds uzreiz tiek atbrīvots, nemaz nelieku tīkliņā.
Sabiedrību vairāk vajadzētu izglītot arī par zivīm, citādi šķiet, ka pastāv spēcīgs putnu vērotāju spiediens.
Jā, turpinot par tēmu ķer un atlaid, uzskatu, ka cilvēkiem to vajadzētu mācīt pat skolā, par dabu tieši saistībā ar zivīm, un makšķerniekam vispirms būtu jānokārto eksāmens, lai iegūtu atļauju ķert zivis. Tāds makšķernieks jau būtu ar zināšanām, un tālākais jau paliek uz viņa sirdsapziņas. Par to, ka mums nav nekādas izpratnes, kura radība cik ilgi ir augusi. Piemēram, vidēja izmēra karpa un daudzas citas zivis aug ātri. Manā skatījumā, tādas ķerot, mēs nenodarām dabai lielu skādi, jo šis resurss var ātri atjaunoties. Lielās trofejas vispār būtu jāaizliedz paturēt! Bet lielie asari auguši ļoti ilgi. Ja tos paturēsi lielā skaitā, to drīz vairs nebūs. Vidējais izmērs strauji saruks.
Mums Latvijā ūdeņi ir diezgan pamatīgi izsmelti tikai tāpēc, ka cilvēkiem nav izpratnes par procesiem dabā. Domāju, tas varētu būt saistīts arī ar pēckara gadiem, kad cilvēkiem bija trūcīgi ar pārtiku, un tad ķēra zivis ar tīkliem. Atceros, bērnībā arī daudzviet manījām tīklus un ar tēvu tēlojām inspektorus, kaut gan mums nebija nekādu atbilstošu dokumentu. Vilkām tīklus ārā, gāja visādi, pat līdz kautiņiem, jo tīklinieki negribēja padoties. Esam pat saukuši policiju, jo tīklu problēma bija milzīga. Tu brauc ar laivu pa seklu ezeriņu, spiningo, un no krasta kāds bļauj, lai nebrauc, jo tīkli salikti krustām šķērsām. Tagad situācija ir krietni uzlabojusies, varbūt kāds pa kluso ieliek tīklu, lai gan pirms trim nedēļām kādā ezerā nācās izvilkt tīklu. Tajā bija septiņi līņi, viens virs kilo jau sapuvis. Tīklu izvilku un mežā saplēsu. Nesmuki tas ir, ir ļoti nesmuki, bet tā notiek galvenokārt nomaļākos ezeros.
Kāda ir ideālā brekšu barības recepte?
Ar barību ir tā, ka pēdējos divus gadus pērku barību visai sezonai. Nesen nopirku nepilnus simts kilogramus, bet šogad barība tērējas tik daudz, ka jūtu – sezona nebūs vēl pusē, kad visa barība jau būs iztērēta. Gandrīz vajadzētu ņemt kādus 160 kilogramus, tad ar to man pietiktu. Pārsvarā pērku barību, uz to nevajadzētu taupīt, bet jāpērk tāda barība, kas tev pašam patīk (pasmaida). Lai cik smieklīgi tas izklausītos, ja man cope ir kā hobijs, nevis sports, tad zivij ir pilnīgi vienalga, kādu barību izmanto. Tā vienkārši vēlas garšīgi paēst.
Sportā ir citādāk, blakus sēž konkurents, un tad ir visādas nianses, kad vajag zivi atvilināt no punkta, kas atrodas blakus. Ja kādam būs kas labāks, protams, zivs ies uz turieni. Ja apkārt konkurentu nav, tad ar barības izvēli neiespringstu. Grāmatās ir rakstītas dažādas lietas, bet man ir pierādījies daudz kas pretējs. Teiksim, ja runājam par barības krāsu, agrāk domāju, ka barībai jābūt grunts krāsā. Jā, ir zivis, kurām šī teorija strādā, bet ir tādas, kurām tas ne vienmēr der. Piemēram, ja ir runa par līni, tad es piekrītu, esmu pats novērojis. Bērnībā, barojot upē ar dzidru ūdeni, par barību izmantojot parastos lopbarības miltus, zivis ļoti labi barojās. Tu iemet upē piku un redzi, kā grunts kļūst gaiša. Kad zivs kļūst aktīva, tai ir vienalga, tā nāks un ēdīs. Bet bieži vien tās nav ļoti aktīvas, un līnis ir tas, kurš uz gaišā barības pleķa neies. Viņš peldēs riņķī, pa malu čubināsies, bet uz pleķa neuzpeldēs, to esmu pats savām acīm redzējis. Bet lielam breksim labāk pat ir gaiša barība, jo breksis tīri vizuāli to redz, zivs ir izaugusi tik liela, ka tai nav ne no viena jābaidās, un tā metas virsū barības pikucim samērā ātri.
Pēdējā laikā barībai vispār nepievienoju zemi. Pirmos gadus to darīju ar domu, lai zivs nepārēdas, lai barība ir smagāka, bet es esmu novērojis, ka breksi nevar pārbarot un visbiežāk breksi vajag barot vairāk, nekā esi iedomājies. Zemi sāku nelikt klāt, jo pāris sezonās sabeidzu spoles “knoba” asi. Tā ass vienkārši izdila, un knobā parādījās brīvkustība. It kā rokas nomazgāju pēc barības iespiešanas barotavā, bet tāpat kāds smilšu graudiņš.
Mūsu žurnālā ļoti interesē makšķernieku domas par to, kā viņi izvēlas inventāru. Parasti notiek kāda evolūcija, protams, no lētākiem līdz dārgākiem kātiem, bet pie kaut kādas summas apstājas.
Tagad manas spoles nav no pašām lētākajām, un man negribas tās bojāt ar zemainām rokām. Pirmo fīderi nopirku ļoti jaudīgu, kas derētu pat karpām. To kātu pēc dažiem gadiem izmantoju, lai iebarotu zivis ar spombu, respektīvi, bija jāmet lieli smagumi. Es pat tādus sākumā izmantoju ezerā un nesapratu, kāpēc nevaru nostiept spicīti, barotava visu laiku slīd atpakaļ uz krastu, jo kāts bija ļoti ciets.
Sākumā pirku Salmo kātus, tos ilgi izmantoju, un tiem nebija ne vainas, bet pēdējo divu gadu laikā pārgāju uz vācu ražotāja Browning kātiem. Es izaugu līdz Salmo Tournament fīderiem, kas ir ļoti labi, visiem tos iesaku. Kāti man ir no paša labākā karbona, kāds pieejams. Jo labs karbons dod sajūtu, ka velc zivi un sajūti katru tās mazāko kustību. Tas ir tas, pēc kā es eju. Pat ja ķeras mazās zivis, kāts spēj šo sajūtu sniegt. Bet līdz savam kātam ir jāizaug, jo savu 70 gramu Tournament nopirku tad, kad īsti nebiju līdz tam vēl izaudzis. Un mani šis kāts izaudzināja, jo pirmajā sezonā aplauzu kādas četras, piecas spicītes, par ko biju ļoti dusmīgs.
Bet tās bija manas kļūdas, tad es to nesapratu. Tagad zinu visas situācijas, kurās aukla aptinas ap spici, un kustības ir automātiskas, lai to novērstu. Šajā sezonā esmu daudz copējis un neesmu salauzis pilnīgi nevienu spici, kaut gan izmantoju tieši tās pašas Tournament spices arī uz Browning kātiem. Jo tās ir ļoti labas, labākas neesmu atradis. Uz Browning pārgāju mazu niansīšu dēļ, jo blankas bija ļoti līdzīgas, 100 gramu Tournament ir vienāds ar 100 gramu Browning Sphere fider, blankas pat ir vienādas. Man pat šķiet, ka Salmo samērā ātri šo kātu nokopēja. Riņķi tieši tādi paši – melni pac bay bez keramikas, blanka identiska – karbons T40, posmi no viena kāta otram der ideāli, spices arī, akcija vienāda. Salmo pat dažas nianses ir uzlabojis, piemēram, ir nedaudz lielāki riņķi un labāk sabalansēts to izkārtojums. Bet Browning man ļoti patika spoles turētājs, dizains, vizuālais izskats. Man visas nianses ir svarīgas. Jo kāts vieglāks, jo labāk jutīsi zivi, tāpēc arī nonākam pie tā, ka spolei jābūt tādai, lai izturētu barotavas slodzi, bet lai tā būtu arī maksimāli viegla.
Tagad mani komplekti ir paši vieglākie, kādus varu iedomāties. Sphere feeder special braid ar 50 g testu, 3,6 m garš kāts sver 150 gramus, bet spole ar visu auklu – 200 gramus. Ezeram 25 g barotavas iztur ļoti labi. No spolēm izmantoju pārsvarā Daiwa ražojumus, jo tās ir pašas vieglākās. Pērn iepirku Shimano Twinpower ar lēno pārnesumu upes kātam, šogad nesavaldījos un nopirku tādu pašu jaunāka gada ražojumu. Kolosālas spoles fīderim, jo lēnais spēka pārnesums ļauj nejust pat smagās barotavas radīto slodzi. Par inventāru runājot, tiecos uz pašu labāko, kas pieejams. Pat ja maza zivtiņa pieķeras, lai katru minūti izjustu ar baudu.
Nākotnē, visticamāk, ezeram iepirkšu Daiwa Certate spoles, jo tās ir spēcīgas spoles ar īpašu MQ korpusu, kurā ir lielāks zobrats, kas ir nenokaujams, un spole ir ļoti viegla. Kaut ko dārgāku fīderim pirkt īsti nav jēgas.
Kā tu baro brekšus?
Esmu nonācis pie secinājuma, ka breksim vajag rupju barību. Var izmantot smalku barību un jaukt klāt peletes vai pašam kaut ko vārīt. Šogad sāku vārīt šķeltos zirņus, un man tas strādā ļoti labi. Vienu reizi breksi uzcepu un ķidājot redzēju, ka vēders pilns ar šķeltajiem zirņiem. Reāli sauja ar zirņiem. Šogad sāku pirkt riktīgi rupjas frakcijas barību, kas paredzēta upēm, un arī tām pievienoju šķeltos zirņus. Bet tā īpaši necenšos aizrauties ar putrām un vārīšanu. Agrāk iepriekšējai vietas iebarošanai izmantoju trušu kombikormu, jo tas ir lēts, un doma bija tāda, ka barībai ir klāt siens, zāle, no kurām zivij varbūt liela labuma nav, bet smarža ir, garša ir, un zivis nāk un ēd. Šogad baroju ar tīru barību, plus zirņi. Paeksperimentēju ar graudiem, bet ar breksi esmu sapratis, ka varbūt labāk ne, jo grauds ir samērā smaga barība, lēni gremojas.
Kad makšķerē brekšus, kas atrodas virs āķa?
Monofilās auklas pavadas ļoti bieži satraumējas, saskrullējas, tai ir atmiņa, bet pītajai auklai atmiņas nav, tā visu laiku ir taisna. Tāpēc pēdējā laikā arvien vairāk izmantoju tievas pītās auklas pavadas. Monofilās auklas pavadas jāmaina samērā bieži. Tu izvelc dažus brekšus un esi azartā, negribas neko mainīt, tikai uzliec tārpus uz āķa, piepildi barotavu un ātri iemet. Tad beigās ir tāds moments, ka paņem liels breksis un pavada pārtrūkst, jo mezgls vienkārši nogurst. Tā man šad tad ir bijis, bet ar pītajām auklām tā notiek ļoti reti. Ja tev pītā pamataukla ir 0,1 mm, bet pavadu uzliec 0,08 mm, tās izturība ir ļoti liela, tikpat kā neiespējams, ka to varētu kāds divkilogramīgs breksis noraut. Fīdergumiju izmantoju tikai upēs, bet uzskatu, ka tā atņem sajūtu, ka zivs pieķērusies, jo tā vienkārši noamortizē zivs kustības.
Bet kāpēc tieši brekši?
Mērķtiecīgi gadus septiņus meklēju lielo breksi. Ne jau divnieku, bet riktīgas trofejas, vismaz četrinieku, gribas jau arī sešinieku. Visu laiku vācu informāciju, lai nonāktu pie trofejas. Protams, ir bijuši ļoti daudzi tukši braucieni un aplauzieni, jo it kā ir bijusi informācija, ka kādā ezerā dzīvo lieli brekši. Pagaidām sezona vēl nav pusē, bet esmu noķēris ļoti daudz 3–3,5 kg brekšu, parasti sezonā trāpās kādas 3–4 zivis virs trim kg, reizēm kāds četrinieciņš. Aizpērn trāpījās 4,3 kg breksis. No otras puses, kad sāc vilkt trijniekus, ātri pierodi, izlaidies, izvelc divnieku un domā, ka tā ir tāda pavisam maza zivs.
Tagad mans jaunais kaifa standarts ir trijnieks. Man ir mērķis, lai katrā copē gadās pāris vismaz 3+ kg brekši, jo divnieki vairs nešķiet kas īpašs. Bet laikam brekšu copē foršums ir tas, ka ej pēc trofejas un tās tik bieži nenāk. Tāpēc tev ir pēc kā tiekties. Tā dzīvē ir ar visu – kamēr ej uz mērķi, tev ir interesanti un forši, bet, kad to sasniedz, tad pazūd interese un gribas tiekties pēc kā jauna. Ja man ikdienā ķertos trofejas brekši, es droši vien tos vairs nemakšķerētu, jo ļoti ātri pie tā pierod.
Makšķerniekiem varu novēlēt, lai vienmēr būtu trofejas, pēc kā tiekties. Lai izmērs būtu pēc iespējas lielāks. Ja noķer bezmaz pasaules rekordu, tad tev vairs nav nekāda dzinuļa. Cilvēkiem jau visu laiku gribas to tālo un nesasniedzamo. Pērn uz Daugavpili, Krāslavu aizbraucu pēc lielā brekša. Vienā copes dienā nomainīju četras makšķerēšanas vietas. Jau ar tādu bezceri pēdējā vietā izvilku vienu trijnieciņu. Tas bija interesants brauciens. Tā ka ar zivīm ir ļoti interesanti.
Slepenās asaru ķeršanas vietas un salauzta dzenskrūve! “Ķeram lielo!” #40 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
